Lustīgais Blumīzers

Kad nokusīs sniegs,
Es gaidīšu Tevi.
Un saukšu Tevi par
"Pavasari".

Bet nāc tāda īsta,
Kā mīlestība.
Ar rōzā brillēm,
Kā patiesība.

Sēdēsim abi,
Un vērosim ziedus.
Baudīsim visu,
Un vairosim smieklus.

Bet atkal es lūgšu,
Lai nāc tāda īsta!
Jo zinām, ka mazāk sāp
Patiesība.

Es izdalu dvēseli,
Jā, mazliet baidos.
Bet zini, ka mīlu Tevi un
Neizvairos.

Satveršu roku, apskaušu Tevi,
Jo mīlu Tevi un pavasari.

Kad pienāks laiks,
Es stāvēšu klusu.
Un vērošu pēdējo
Autobusu.

Tas ievēra durvīs
Vienu manu domu.
Un aizved tālu. Uz…
Romu.

Es stāvu un smaidu,
Vērojot dabu.
Es gribu šo pasauli,
Gribu to labu.

Kad doma, ko ievēra
Autobuss durvīs.
Satiks Tevi.
Tā klusi Tev smaidīs.

Paņem šo domu,
Izstaigā Romu.
Es gaidu jūs abus,
Lai satvertu roku.

Es lēnām iziešu nakti līdz rītam.
Un ticēšu tam…
Ka – patiesi mīlam!