Līdz tilta margām,
Kur vējš salauž domas.
Līdz uzticībai,
Kas salauž rokas.
Domas un ticība,
Ielas, kuras eju.
Tik labi, ka pats…
Izvēlos ceļu.
Cik varēju!? Atstāju.
Cik spēka, tik gāju.
Visbiežāk sāpēja,
Kad… Nezināju.
Tā domas pie domām,
Kā šūnās medus.
Saauga kopā,
Bet sirds nekūst,
Tik ātri kä ledus.
Sirds mana jautā:
“Klau, prāts arī jūt?”
Vai tiešām mums abiem
Kopā būt?
Es gribu izjust, sajust un baudīt,
Prāts saka:”Nevajag, nevajag, nevajag glaudīt.
Un cīņu starp abiem, no malas es skatos,
Kā trešais, kurš lieks – uz cīņu es prasos.
Dzīvot!?
Iet!?
Stāvēt!?
Smiet!?
Palikt!
Un neaizsniegt?
Un atkal domas, kā medus šūnās,
Pirms izmests tiek…
Jāpagrūstās!
Šodien līst lietus,
Un izskalo ceļu.
Man šodien nav mērķa,
Es vienkārši – eju.
Pasauli maina lietus un vējš
Cilvēki, kuri to dīrā un plēš.
Es novilkšu kurpes, lai zemi var just,
Un, kā no šī var nepiekust?
Es atkal uz lielceļa, vērojot dabu,
Zinu, ka dzivoju – darot labu.
Man nebiedē lietus un dabas lauzts koks,
Vien skumji, ka cilvēks kļūst dažkārt kā lops.
Es gribu braukt naktīs,
Kad rāmāks viss šķiet.
Es gribu savu pasauli
Kājām iet.
Jo visur, kurp piestāju,
Piesienu sirdi.
Cilvēkiem, lietām, vietām…
Tas slikti!!?? Bet gribu es sajust,
Pat tad, ja tas sāp.
Lai otreiz šīs kļūdas –
Nesanāk.
Sāp arī bagātam,
Gudrajiem, vājam.
Cik ļoti, ļoti sajust?
Mēs mākam?! Un es vēl mācos
Tāpat man sāp
Bet vai es varēru
Citādāk?