Ne, Tev manas kurpes,
Ne, Tev mans ir ceļš.
Pats es savas kājas brienu,
Pats uz sava ceļa lieku.

Ne, Tev manas asaras,
Ne, Tev tādas vasaras.
Pat, ja manās kurpēs kāpsi,
Manu ceļu nezināsi.

Ceļš ir mans un tāds tas viens.
Un pat!!! Ja mūsu – krustosies!?
Ne, Tev manas kurpes, 
Ne, Tev mans ir ceļš.

Mums katram savs ir jānojiet,
Ar to, kas dots ir jāpietiek.
Un nesaki, ka citiem labāk,
Bumerangs var sāpot atnākt...

Ne, Tev manas kurpes,
Ne, Tev mans ir ceļš.
Pats es savas kājas brienu,
Pats uz sava ceļa lieku.
Bezsteidzīgs rīts.
Bet saule steidzas.
Es apstāšos, klusēšu,
Vērošu beigas.

Viņa jau nemāk
Lēnāk iet.
Tai jāuzlec un...
Tai – jānoriet.

Tieši tāpēc!
Visu bez steigas.
Apsēdies, paklusē!
Vēro beigas.
Tā man arī vajag!
Lielceļus, pūļus.
Pēc smiekliem - asaras,
Plašumus, mūrus!

Man vajag visu,
Es paspēt gribu.
Pateikt Tev, ka ļoti
Tevi mīlu!

Es nebaidos sadegt
Pilnmēness naktī.
Es nekaunos sajaukt
Notis – taktī.

Es nebaidos pateikt Tev...
Lai Tu zini.
Tālāk tāpat Tu dari...
Kā gribi.

Man vajag visu, šo pasauli tvert,
Un rāmi, rāmi aukstu pienu dzert.
Lielceļus, debedis, zāli un Tevi,
Jo patiesi, patiesi...
Mīlu es Tevi!
Ir man tāds autobuss,
Iedomu!? Īsts!?
Kurš Tevi mūsu pieturā
Sagaidīs!

Tev nevajag biļeti,
Kāp iekšā un braucam.
Bet tad šo visu par īstu
Saucam!

Bez pasēm, līgumiem, 
Svītru kodiem.
Šis autobuss domāts ir...
Domāts ir...
Draugiem.
Tev jāzin', ka apstāšos!
Un jāzin', ka skriešu.
Lai Tevi sargātu...
Iešu pa priekšu.

Un mirkļus, kā kamolu, 
Tīsim un tīsim.
Līdz kāds šo zemi 
Pametīsim.

Šis kamols ir mūsu,
Ar sajūtām, mirkļiem.
Tas nederēs šallēm,
Tas nederēs citiem.

Lai viss, kas ir mūsu!
Mans un Tavs!
Lai paliek! Mūsu!
Kaut pasaules gals!
Klusums ir'a balts, vai melns?
Kāds tas klusums ir'a?
Diez vai, kāds to redzējis,
Diez vai, kāds to zina...?

Brīžiem vēlos klusumu, 
Lai kāda tam ir krāsa.
Apsēsties uz lieveņa,
Un ļaut, lai dzīve stāsta...
Kādam vajag bagātību,
Citam – tikt uz Romu.
Es pie sava nama durvīm
Lieku. Ceļu. Somu.

Jā, es zinu! Neesmu bijis,
Šanhajā un Romā.
Bet es zinu,  ko es daru.
Lieku. Ceļu. Domā!?

Man ir savs un tāds ir katram, 
Ceļš, kas ved uz Romu.
Pirms es savu ceļu eju,
Lieku. Ceļu somu.

Kaut kur ceļam krustojumi,
Malās dziļi grāvji.
Līkumi, kāds tilts pār upi.
Guli!?  Ej! Vai... Stāvi?

Ja mums kopīgs ceļa posms,
Varam iet to rāmi.
Varam skriet un atkalstāties,
Bet tad akurāti.

Ceļš mums visiem!
Ejams kāds.
Tas ir, tas ir!
N E I Z D I B I N Ā M S.

M. Bergmanis 13.aug.2022
Es te šonakt novērošu,
Mēness, kā iet nakti.
Un, kad sauli sagaidīšu,
Nopūtīšu dakti.

Mani logi, mans šis jumts.
Te ir mīlēts, te ir skumts.
Un, ja pāri sētai kāpi!
Pieliekams ir punkts!

Arī Tev ir mēness, zvaigznes.
Sēdi, raudi, kaut aiz laimes!

M. Bergmanis. 13.aug.2022.
Garām tādai pieturai,
Kur arī šonakt kluss.
Bij' dzirdēts vēl pirms dienām trim,
Tai garām braucis autobuss.

Tur vientuļš sols ar rasu klāts,
Uz kura sirdi grebis kāds.
Tā paliks, stāstot mēnesim,
Kā ticēt sev un liktenim.

Lai sirds uz sola, 
Mums jāapsola!
Tikties te...
Gadu no gada.
Šonakt savas domas 
Es sakrauju zārdos.
Un meklēju pircējus
Kurš pirks tās, kurš pārdos?

Bet tās ir manas!
Tu pārlasīsi!?
Ja – jā,!?
Es baidos – nesapratīsi.

Mēs redzam vienu sauli,
Un mēnesi spīdam.
Bet neredzam blakus
Cilvēkus krītam.

Es krītu un pasaku
Saved mājās zārdus.
Un aiztaisi, promejot,
Aiz sevis... Vārtus.