Mēs taču būsim draugi uz mūžu?
– Nesaki, nesaki skaļi to – lūdzu!
–Būsim, bet kādi, tas paliks pie mums!
Gluži, kā pēdējais noslēpums.
Un tā arvien klusāk, es pasaulei stāstu,
Par to, kā es mīlu, par to, vai ar lāpstu?
Es mīlu ar sirdi un roku ar lāpstu,
Bet arvien klusāk to pasaulei klāstu.
Mazas manas laimītes, mazi prieka mirkļi,
Dzīvot ar dvēseli, mīlēt ar sirdi!
Un tā arvien klusāk, un varbūt pat viens!?
Iziet pirms saules, pamosties prieks.
Apkārt šķiet haoss un pasaule dalās.
Es turu savu laimi rokās savās!