Dažreiz gribu apstāties, Un izpūst steigas elpu. Man vajag zaļas pļavas, Un, dažkārt, savu telpu. Es nemūku un neslēpjos, Es mazliet, mazliet apstājos. Lai saklausītu, izstāstītu, Kādam, kur es eju. Es apstājos, lai redzētu, Zemi – koši dziedam. Apstājos, lai baudītu Sauli – gravā rietam. Tu steidzies, Draugs. Es panākšu! Es piekusu mazliet! Man vajag mazu atelpu, Un brīnumus mazliet. Un tā es dažkārt apstājos, Uz ceļa, kuru eju. Lai varu mazliet noslaucīt, No asarām es seju.