Es atgūlos pļavā un ieklausos dabu.
Nu, ko? Ko es te pakritis daru?
Jūs jau ziniet, kā vajag būt.
Tad savāciet pļavu un visu, ko mana sirds jūt.

Skalojiet kambarus,
Dīrājiet jūtas.
Un pļavas pataisiet vienādi brūnas.

Lai viss būtu rāmjos, tā, kā jums tīk,
Un neko vairs nevajag izmainīt.

Man ir daži draugi,
Daži paziņas un skauģi.
Man ir tādi, kuri mīl,
Kuri palūr un tādi, kas smīn!

Es neskaitu, vēroju, eju – pats savu gaitu,
Es dzīvoju un tomēr gaidu.
Kad pasaule labāka reiz kļūs,
Un godīgs cilvēks kadrez būs!

Mēs nezinām cik ilgi…
Bet tik ļoti, ļoti… Ar sirdi!
Nekrājiet mantu, tā paliks veca!
Bet nolieciet galvas viens otram…
Uz pleca.

Es gribu tādus saulrietus,
Kur neatlaižam rokas.
Un novēlēt pirms tumsa nāk:
Jums visam…
Jāizdodas!

Bildē – kā idille!
Sakopts un spožs.
Bet dzīvē!? Starp mums –
Tiek būvēts liels žogs.

Jo ticēt Tev nevaru,
Pielaist vairs negribu.
Tāpēc tā labāk,
Lai…
Tevi vairs neredzu.

Un labāk, lai žogs
Un lēnām dzīst rētas.
Bet skaistās durvis
Priekš Tevis ir…
Slēgtas!