Iekāru šūpolēs duci savu domu.
Lai gaida vēju, vai cīnās pašas.
Jāsāk tām runāt, plānus kalt,
Nu, nevar vienu un to pašu vqirs malt.
Nebija vējš, kas tās izmētātu,
Nebiju es, lai tās izkliedētu.
Tās cīnās pašas, kā vien māk,
Pie rezumē tām jānonāk.
Viena jau izkrita – vājākā doma,
Kādai vēl jāpabeidz pamatskola.
Četras šūpo kājaa un sarunājas.
Domas!? Jums nav jāapstājas!
No duča vien dažas piecelties spēja,
Pārējās lūk, – izčabēja.
Un tagad es ar tām šūpolēs sēžu,
Mīl, nemīl – lapiņas plēšu.
Saulriets jau bijis,
Uz saules lēktu.
Es domas klēpī
Sēdinētu.