Zem drēbēm dzīst rētas, Nesadziedētas. Tās neredzēs citi, Tās jutīšu pats. Tā viena pēc otras Uzrodas, dzīst. Un, šķiet, ka tās Pasauli – nepazīst. Es cenšos tās paslēpt, Zem balta krekla. Bet dažkārt pati sāk – Asiņot, – rēta. Ja sirds tāda atklāta, Un mājai nav sētas. Tad viegli ir uzplēst, Arvien, jaunas rētas. Bet tā, atkal uzvelku Es baltu kleklu. Un atkal bez žogiem, Ar baltu dvēseli teku... Zem krekla dzīst rētas, Vēl.. Nesadziedētas.