Es, dažkārt, negribu
Trokšņainu dienu.
Bet naktis ar mēnesi,
Un varbūt bez…miegu.
Tā vienkārši apstāties,
Jā, tā arī daru!
Es izstaigāju
Pats savu pļavu.
Domas, kā papīra lidmašīnas,
Nolaižas uz apvāršņa strīpas.
Un acis seko, kā zvaigznes krīt,
To gribētos rīt kādam pastāstīt.
Bet…
Labāk nevajag, turu pie sevis,
Un uzrakstu tās uz mālainās zemes.
Būs lietus un varbūt tas izdzēsīs tās,
Mana papīra mašīna nolaižās.
Tā aizķer smilgas un tieši pret sauli,
Sadeg tās spārni, jo nakts atkal cauri.
Lietus vēl nav, un domas guļ mālos,
Es iešu, kad varēšu, pacelšos spārnos.
Lai atkal naktī redzētu zvaigznes,
Un klusi raudātu, smietos aiz laimes.
Tici man, es pierakstīšu!
Ko?
Tu zināsi!
Kad noķersi manu papīra lidmašīnu!