M.Bergmaņa sarakstītās dziesmas
Lustīgā Blumīzera ierastītās citu autoru dziesmas
Aiz lieveņa domas Es izlaidu domas uz lieveņa sava Lai skrien tās, met kūleņus, krīt un jūt kur ir Tava Ar domām šobrīd es negribu iet Aiz lieveņa domas un durvis ir ciet. Es izlaidu domas uz lieveņa sava Lai skrien tās, met kūleņus, krīt un jūt kur ir Tava Ar domām šobrīd es negribu iet Aiz lieveņa domas un durvis ir ciet. Piedz. Un neprasiet vējam uz kuru pusi Un neprasiet vējam kāpēc tā Tik vienu dienu Jums bez manis Aiz lieveņa būs jāstaigā. Es aizeju klusi uz saulrieta pusi Lai varu skriet, celties, krist, Tevi tvert, neteikt neko Caur pagalma durvīm, jo saule tur riet Aiz lieveņa domas un es varu iet. Es aizeju klusi uz saulrieta pusi Lai varu skriet, celties, krist, Tevi tvert, neteikt neko Caur pagalma durvīm, jo saule tur riet Aiz lieveņa domas un es varu iet. Un neprasiet vējam uz kuru pusi Un neprasiet vējam kāpēc tā Tikai vienu dienu Jums bez manis Aiz lieveņa būs jāstaigā. *** Aiz mākoņiem baltiem Es būšu tev blakus, Tur, kur apvārsnis riet. Es būšu aiz dienas, Tad, kad vakaros riet. Es būšu starp vējiem, Kuri pienenes liec. Zem mākoņiem baltiem, Mani neaiztiec. Piedz. 2x Tas viss ir mans miers, Kad esmu es viens. Zem mākoņiem baltiem, Mani neaiztiec. Es būšu uz ceļiem, Kuros saullēkti spīd. Es būšu rītvakar, Jo dzīvoju rīt. Tev būs mana sirds, To neatliec. Zem mākoņiem baltiem, Tu mani neaiztiec. Piedz. Tas viss ir mans miers, Kad esmu es viens. Zem mākoņiem baltiem, Mani neaiztiec. *** Aiziesim katrs pa savu ceļu / Sēdēsim katrs pie sava galda 2x Sēdēsim katrs pie sava galda, Tāda mums izvēle dota. Bet vakars nokrāsos, Mūsu maldus ar tumšzilu brīnumu otu. Piedz. 2x Ceļam ir divas puses, Ej tu pa savējo. Bet vējā palikušiem, Mums rītdiena jāatrod. 2x Aiziesim katrs pa savu ceļu, Par virzienu nesakot. Kāda jēga, cik daudz melots, Piedots vai nepiedots. Ceļam ir divas puses, Ej tu pa savējo. Bet vējā palikušiem, Mums rītdiena jāatrod. 2x Aiziesim projām, katrs priekš sevis, Lai citi, to nesaprot. Daudz vēl tālumā paslēptu pērļu, No sirdīm mums jāaizrok. 2x Ceļam ir divas puses, Ej tu pa savējo. Bet vējā palikušiem, Mums rītdiena jāatrod. *** Aizvērtās durvis Aizslēdzu es mājas durvis, Logu slēģus ciet. Rītam uzrakstītu zīmi, Lai bez manis iet, Paliek klusa mana sēta, Suņi pārstāj riet. Limuzīns uz piena ceļa, Ļauj man tumsā skriet. Piedz. 2x Aizvērtas acis ļaujus, lai krīt, Ļauju dvēselei to izbaudīt. Pusnakts vēju gaisā sviest, Ar zvaigznēm sudmaliņās skriet. Apstājies ir limuzīns, Pietur rags vēl nav rīts. Un līdz durvis aizcērtas, Tad zūd nepamanīts. Noiets ceļu poļu daudz, Mājas šurpu sauc. Un kad rītu sveicinu, No debesīm, tas sauc. Piedz. 4x Aizvērtas acis ļaujus, lai krīt, Ļauju dvēselei to izbaudīt. Pusnakts vēju gaisā sviest, Ar zvaigznēm sudmaliņās skriet. *** Apvārsnis Es tavu roku satveršu, lai varam tālāk iet, ar vārdiem ,,Man nepietiek" Es tveršu, es skriešu, es smiešos, es kliegšu, tik patiesi un viss, šķiet nesasniedzams ir apvārsnis Tu labi zini, ka abi divi var citu ceļu iet, ar klusumu jāpietiek Es jautāšu, meklēšu, gribēšu , būšu, tik patiesi un viss, ja vēlies ejam, kur apvārsnis Piedz. 2x Pie saulrietiem mīt atmiņas, un katrs patiess es , cik ievainojams Tu un es, un mūsu dvēseles Tu labi zini, ka abi divi var citu ceļu iet, ar klusumu jāpietiek Es jautāšu, meklēšu, gribēšu , būšu, tik patiesi un viss, ja vēlies ejam, kur apvārsnis Piedz. 4x Pie saulrietiem mīt atmiņas, un katrs patiess es , cik ievainojams Tu un es, un mūsu dvēseles *** Atnāc Tu uz manām trepēm Pieskāriens, kas nācis ir no tavām rokām, paslēpts labais vārds, kurš izlauzies caur lūpām. Pirmais rudens ceļš, kurš noiets mums bij kopā, Saulesrietā ierakstīts. Atnāc tu uz manām trepēm, atnāc nesacīt neko. Atnāc paklusēt uz mirkli, ļaut lai putni aizlido. Citam iegūts, zaudēts, ticēts, mīlēts. Dienā piedomāts un varbūt reizēm smīnēts. Klusi pateikts tev uz pleca, tevi mīlu, Saulesrietā ierakstīts. Atnāc tu uz manām trepēm, atnāc nesacīt neko. Atnāc paklusēt uz mirkli, ļaut lai putni aizlido. *** Atver savu sirdi Tas nav pārpratums – šis ir nobeigums, šī ir mūsu dziesma - siltā sveču liesma. Silti tev un man - ja labi vārdi skan, Silti paliek man - ja kopā uzdziedam. Piedz. Atver savu sirdi, lai tu mani dzirdi, Lai es varu līdzi tev ieieiet. Atver savu sirdi, lai tu mani dzirdi, Lai es varu līdzi tev iet. Projām jāiet mums, kāds jau tomēr skums, Kāds par dzīvi smaidīs, citu gadu gaidīs. Atkal nāksim mēs tad, kad uzziedēs, Saules siltie stari, sniegu izkausēs. Piedz. Atver savu sirdi, lai tu mani dzirdi, Lai es varu līdzi tev ieieiet. Atver savu sirdi, lai tu mani dzirdi, Lai es varu līdzi tev iet. Paldies sacīt jums, tas ir nobeigums, Tā ir mana dzīve, tā ir mana sirds. Paldies sacīt jums, tas ir nobeigums, Tā ir mana dzīve, tā ir mana sirds. Piedz. 2x Atver savu sirdi, lai tu mani dzirdi, Lai es varu līdzi tev ieieiet. Atver savu sirdi, lai tu mani dzirdi, Lai es varu līdzi tev iet. *** Bet, ja zvaigzne krīt Vai tu jūti no sirds uz sirdi, šonakt ejam mēs. Vai tu jūti no balss uz balsi, šonakt dziedam mēs. Vai tu jūti no nakts uz nakti, kur mums tālāk iet. Vai nav labāk apsēsties, ja kāds dziesmu dzied. Dziedāt var par laimi, par visu ko tu gaidi, Bet ja zvaigzne krīt, ļauj tai sasildīt. Jā, es jūtu no sirds uz sirdi, šonakt ejam mēs. Jā, es jūtu no balss uz balsi, šonakt dziedam mēs. Dziesmai klāt es sūtu smaidu, lai tas tev skauj, Un ar zvaigžņu princesīti dziesma aizmigt ļauj. Dziedāt var par laimi, par visu ko tu gaidi, Bet ja zvaigzne krīt, ļauj tai sasildīt. Un ar klusu pieskārienu dziesma tālāk iet, Un lai tavā dvēselītē mīlestība zied... Dziedāt var par laimi, par visu ko tu gaidi, Bet ja zvaigzne krīt, ļauj tai sasildīt. *** Bet tu par to smejies Es nedrīkstu gaidīt, es nevaru nākt, es nemāku sevi šobrīd mierināt, es nemāku patverties, es nedrīkstu tā, es varu tik pateikt, ka dvēselei sāp 2x Kad debesīs paslēpsies vakara miers, es iešu pie tevis, es negribu viens, bet tu par to smejies un izvairies, tu nenāc, jo varbūt tu izliecies 2x Es nemāku satvert mirkli, kas slīd, es nevaru zvaigznes tev saskaitīt. es nemāku iemīlēt tikai mazliet, es mīlu tevi un tā lūk man iet Es varu Tev pateikt, kad saule riet, es varu pēc tevis caur peļķēm skriet, es atdotu visu un ne jau mazliet, es varu lidot, tikai neturiet Kad debesīs paslēpsies vakara miers, es iešu pie tevis, es negribu viens, bet tu par to smejies un izvairies, tu nenāc, jo varbūt tu izliecies 4x *** Bet Tu tikai klusē Manā sētā saule riet, Tavā upes čalo. Manā sētā suņi rej, Tavā zeme garo. Tu man saki, ka es neredzot, Tu man saki, ka es nejūtot. Piedz. Bet tu tikai klusē, Bet tu tikai klusē, Bet tu tikai klusē, Un nesaki neko. Mana sirds pie Tavējās, Tavējā ir mana. Mana sirds pie Tavas patvērās, Bet tai nekad nav gana. Tu man saki, ka es nedzirdot, Tu man saki, ka es nemīlot. Bet tu tikai klusē, Bet tu tikai klusē, Bet tu tikai klusē, Un nesaki neko. *** Bez mīļotās meitenes šī dziesmiņa skanēs par prieku, par laimi, Ko pazaudējis ir puisis ar smaidu. Jo meiteni sargādams zaudējis tas, Bij’ savas izjūtas. Bez mīļotās meitenes, nebūtu tu, Atguvi sevī to jautrību. Bez mīļotās meitenes, nebūtu tu, Atguvi sevī to draudzību. Tu atguvi laimi, tu atguvi prieku, Tu atguvi dzīvītē siltāko vietu. Tu atguvi draugs, kas vienmēr tev vēl, Meiteni iemīlēt. Bez mīļotās meitenes, nebūtu tu, Atguvi sevī to jautrību. Bez mīļotās meitenes, nebūtu tu, Atguvi sevī to draudzību. Un laimīgs, tas puisis, kurš atguvis smaidu, Un laimīgs, tas puisis, kurš atguvis prieku. Un laimīgs, tas puisis, kuram blakus vēl dzied, Mīļotā meitene. Bez mīļotās meitenes, nebūtu tu, Atguvi sevī to jautrību. Bez mīļotās meitenes, nebūtu tu, Atguvi sevī to draudzību. *** Bez steigas Paslēpies zem mana loga Nesteidzīgs ir rīts. Modina tas mani lēnām, Saule debesīs. Spilvens pilns ar sapņiem maniem, Matos spēlējas, Man tos atļauts sakārtot, Jo man nav jāsteidzas. Rīts var aiziet ar bez manis, Citu paņemt līdz. šodien es bez rīta iešu, Lēkšu dienā drīz. Piedz. Es nezinu, kur steigties, Un ko man nokavēt. Es gribu savus sapņus Pie sevis paturēt. Lai vējš man izpūš matus, Un tur, kur dienai beigas, Ar Tevi sēdēt saulrietā Un tas mums viss bez steigas. Tad, kad diena iztērēta, Bijis man ir viss. Vēlāka man rīta tēja, Vēlas brokastis. Toties esmu redzējis, Kā lido taurenis Un dzirdējis, Kā pļavā spēlē skaļi sienāzis. Viss, kas bijis man ir skaists, Jo Tu man nāci līdz, šodien es bez steigas gāju Mums ir kopīgs rīts. *** Bij’ man kumeliņš Tas notika dziļā naktī, kad mājās braucu es, Kulbā man bij’ bērni, bērnu kurpītes. Pats es sēž uz borta, rokā piena burka, Otrā rokā groži ar ko zirgu grozīt. Piedz. 2x Bij’ man kumeliņš, bij’ man kumeliņš, Tālu netika viņš. Tā kilometrus desmit, laimīgi braucām mēs, Bērni mētā kurpes, sūkā ledenes. Jau kilometri simts un es jau esmu sirms, Bērni nu jau lieli, lieli, resni, tievi. Piedz. 4x Bij’ man kumeliņš, bij’ man kumeliņš, Tālu netika viņš. Izdzerts nu ir piens, zirgs iet tālāk viens, Atvadās mēs saucam ar folksvāgenu braucam. Bet zirdziņu mēs labi pieminam. Piedz. 11x Bij’ man kumeliņš, bij’ man kumeliņš, Tālu netika viņš. *** Brīžam man liekas Brīžam man liekas viss, Ka esmu es sajucis, Bet tavi jautrie skatieni, Ienes man dzirkstīgi. Piedz. 2x Negribu es zaudēt to, savu, savu mīļoto, Negribu es zaudēt to, savu, savu mīļoto, mīļoto. Tavi jautrie skatieni, Ienes ikvienam dzirkstīti. Un, tas ir burvīgi, Ka esam mēs laimīgi. Piedz. 2x Negribu es zaudēt to, savu, savu mīļoto, Negribu es zaudēt to, savu, savu mīļoto, mīļoto. Vēlu tev laimīgi, Mīļu, mīļu saimīti. Mīļu, jautru brālīti, Kurš tev dāvās puķīti. Piedz. 3x Negribu es zaudēt to, savu, savu mīļoto, Negribu es zaudēt to, savu, savu mīļoto, mīļoto. *** Burvis Burvis pie manām durvīm pieklauvē Un jautā, vai negribu iet. Klusumā ar viņu pļavā paslēpties, Un skatīties, kā gliemeži lien. Skudras kā būvē viesu māju, Sienāži kā dzied. Debesīs Mēness velk Greizos ratus, Pēc rītdienas tas iet. Burvis pie Tavām durvīm pieklauvē, Un jautā, vai negribi iet. Satvert debesis pirms pērkona, Caur lietuslāsēm skriet. Smiltis cauri pirkstiem Taviem Pēc vakardienas iet. Noplūktas rozes aiz mīlestības, Kaut pamestas, tās zied. Burvis pie mūsu durvīm pieklauvē, Un jautā, vai negribam iet. Klusumā ar viņu pļavā paslēpties, Un skatīties, kā gliemeži lien. Skudras kā būvē viesu māju, Sienāži kā dzied. Debesīs Mēness velk Greizos ratus, Pēc rītdienas tas iet. *** Cik sirds Kaut kur apstājas laiks, un to neatgriezt vairs, lai ar zinu cik sāp, tad, kad atmiņas nāk To nedrīkst citādāk… Un varbūt es raudu, un varbūt tas prieks, starp atmiņām manām, kas blakus ir Tavām šobrīd apstājas laiks… Piedz. 2x Bet tas viss ir mans prieks, noiets ceļš ,saules riets mazliet sāpes uz delnām, mazliet laimīgs, cik sirds Un varbūt par klusu, tu jūti vai mīl, es negribu skaļāk, es mīlu Tevi klusāk Es mazliet citādāk Un varbūt es raudu, un varbūt tas prieks, starp atmiņām manām, kas blakus ir Tavām šobrīd apstājas laiks… Piedz. *** Čukstus tverts stāsts Es neteikšu: „Sveika!” Tu nesaki: „Sveiks!” Būs citi, kas to teiks! Pirms ienāksi, stipri apskaušu Tevi, Un, ceru,... pulksten's laiku skaitīt beigs. Mēs sēdēsim abi, un varbūt tā labi, Lai dzīve citiem skrien. Bija vajadzīgi gadi, lai izaugtu abi, Lai tagad varam kopā smiet. Lai atmiņas paliek, bet šovakar čukstus Mēs stāstīsim, kā mums iet, Un ļausimies mazliet no tā, kas reiz bijis, Pirms jāiemieg. Tā lēnām dziest tēja, un šķiet... mazliet skumjš... Pagātnes stāsts. Lai paliek, kas bijis, es apskauju Tevi: čukstus tverts stāsts. Mēs ļausimies abi, un varbūt tā labi, Lai dzīve citiem skrien. Bija vajadzīgi gadi, lai izaugtu abi, Lai abi varam kopā iet! *** Debesis un elle Es apsēdos, lai zīmētu debesis un elli. Es zemē kaudzē salieku otiņas un ķelli. Un savu krāsu paleti no plaukta noceļu, Lai savu dzīvi dvēseli es Dievam dāvātu. Tad krāsas kopā sajaucu ar debesīm un elli, Un nedaudz malā nolieku es nevajadzīgo ķelli Un nu jau manas krāsas mīlestību jūt Tās lūdz, lai krāsu palete nekad nepazūd. Piedz: Pasaule ir visādākās krāsās Cits pa sauli, cits pa zemi vārtās Cits sev zīmē pasaku, cits sev zīmē kapu. Es ša’j dzīvē atstāšu košu rudens lapu. Slīd roka lēni pievelkot debesis un elli Tā sirdī tālu nemanotir ievilkusi lelli. Un mazā krāsu palete, sāk vējā mētēties. Un manā jūtu pasaulē Dievs sācis lūkoties. Tā pagājusi nakts ar debesīm un elli. Un aizmirsta un pamesta mana neizmantotā ķelle. Bet bildē nu ir atstātas vēja vasaras Un klusu zemē atsitas manas sāpju asaras. Piedz: Pasaule ir visādākās krāsās Cits pa sauli, cits pa zemi vārtās Cits sev zīmē pasaku, cits sev zīmē kapu. Es ša’j dzīvē atstāšu košu rudens lapu. Es apsēdos, lai zīmētu debesis un elli. Es zemē kaudzē salieku otiņas un ķelli Un savu krāsu paleti no plaukta noceļu Lai savu dzīvi dvēseli es Dievam dāvātu. Piedz: *** Divas dienas Piedz. Tu man saki, ka par grūtu piecelties un iet, Tu man saki, ka tev šodien laika nepietiek. Tu man saki, ka par grūtu piecelties un iet, Tu man saki, ka tev vispār laika nepietiek. Tev no manis divas dienas - paslēpties ir ļauts, Iet pret vēju saulei pretim - viss tev vienai ļauts. Varbūt tev par citu ceļu, ejot nav par daudz, Es par ceļu paralēlo, ja tev vajag sauc. Tu pret vēju maziem soļiem, lieliem iet nav ļauts, Ja tu krīti, pati celies, varbūt ir par daudz. Tik un tā uz kuru pusi, tavi soļi ies, Tu ar maziem, es kaut lieliem, galā tiksimies. Tev no manis divas dienas - paslēpties ir ļauts, Iet pret vēju saulei pretim - viss tev vienai ļauts. Varbūt tev par citu ceļu, ejot nav par daudz, Es par ceļu paralēlo, ja tev vajag sauc. Tu pret vēju maziem soļiem, lieliem iet nav ļauts, Ja tu krīti, pati celies, varbūt ir par daudz. Tik un tā uz kuru pusi, tavi soļi ies, Tu ar maziem, es kaut lieliem, galā tiksimies. Piedz. Tu man saki, ka par grūtu piecelties un iet, Tu man saki, ka tev vispār laika nepietiek. Ja tu saki, ka par grūtu piecelties un iet, Varbūt tev uz citu pusi vajag tomēr iet. Tu ar maziem es ar lieliem, kāds vēl garām skries Tik un tā, lai kā mēs gājām – galā, galā tiksimies. *** Draugam Ir vakars galā, jo saule rietēt sāk, Un sapnis sāk tevi valdzināt. Tu mašīnā kāp, jo sirds tava sāp, Jo vēlies, tu mīļo sveicināt. Un putekļi šķīst, un tavas sāpes vīst, Jo tava sirds pēc mīlestības tvīkst. Tu vēlies šodien, rīt un arī aizparīt, Ar savu mīļo laiku pavadīt. Piedz. 2x Tu esi kā apreibis dzirkstošā vīnā, Tev lūpas par citiem tik smīņā. Kaut lietus ārā līņā, tu dodies pretī cīņā, Jo vēlies arī tu reiz laimīgs būt. Tā paiet tev nakts un neesi viens pats, Un neplēš tavu sirdi – mīlas bads. Tev sirds dejo līdz un bites ausīs sīc, Lai labi, bij’ laiciņš pavadīts. Un lūpas tev čukst, un rokas grib just, Vēl to, kas rītā var zust. Tad saule jau austu un sirdi ārā raus, Jo projām tev jādodas jau. Piedz. 2x Ir vakars galā, jo saule rietēt sāk, Un sapnis sāk tevi valdzināt. Tu mašīnā kāp, jo sirds tava sāp, Jo vēlies, tu mīļo sveicināt. Es vēlos tev teikt un tevi draugs sveikt, Par visu, ko spēji man teikt. Lai laime tev spīd un atkal tu rīt, Pie mīļās var laiku pavadīt. Piedz. 4x *** Drīz es nākšu atpakaļ Piekususi dvēsele un rokas, Ilgi jau klusē durvju zvans, Piemirsušās daudzās dzīves lomas, Aizmirsts ir skatiens tavs. Putekļi un lielceļš zem kājām, Saule jau pie apvāršņa riet. Tikai cerības par mājām. Lūdzu, mani mājās sagaidiet. Drīz es nākšu atpakaļ, drīz es būšu klāt, Rīta rasā mazgāties, tevi modināt. Izrauties un lūkoties uz zvaigznēm, Aizvērt uz mirkli acis ciet. Paklusēt un pakāpties pa trepēm, Ļaut, lai pulksten's savu gaitu iet. Apstāties, skaļi piecelties, Neaizmirst, ka stāvi, Lēnām tālāk virzīties, Kaut ar vaigiem bāli. Drīz es nākšu atpakaļ, drīz es būšu klāt, Rīta rasā mazgāties, tevi modināt. *** Dziesmas, dejas jautras sejas Paslēpies ventmalā Barons jau gaida, Dzimtu, kad sabrauks tā jautri, tā smaida. Ozols ir apvīdis ar dziesmām un jokiem, Satikties dzimtai gribas zem kokiem. Piedz. 2x Dziesmas, dejas, jautras sejas, Līksmība un siltas tējas. Klusums tik pēc trijām dienām, Vīri pārguruši sievām. Vectēvs, uzrauj, kad pirmo ziņģi, Tauta ap kokiem uzvij riņķi. Omīte pietupjas - augstu tā lec, Krusttēvs pakliedz: man izsists plecs. Piedz. 2x Dziesmas, dejas, jautras sejas, Līksmība un siltas tējas. Klusums tik pēc trijām dienām, Vīri pārguruši sievām. Pārējie radi no citām mājām, Pārpeld Ventu ar sausām kājām. Ozols tik zaros jau paslēpis sauli, Rīts ir atnācis, bet alus jau cauri. Piedz. 5x Dziesmas, dejas, jautras sejas, Līksmība un siltas tējas. Klusums tik pēc trijām dienām, Vīri pārguruši sievām. *** Dzīvības koks Es noliku domas zem Tava loga, Jo durvis Tavas šobrīd ir ciet. Es nebiju teicis, cik grūti bez Tevis, Pat tumsā bail man vienam iet. Bet šobrīd es eju, aiz muguras logs, Pie durvīm Tev atstāts mans dvēseles koks. Aiz stūra būs vējš, kurš neteiks neko, Un dvēsele mana, kas nemelo. Pie Tava loga klusums ir skaists, Pie Tava loga man apstājas laiks. Kad varēsi - izvēlies - domas vai koks, Izvēlies vēju, kāpēc aizvērts bij’ logs. Es nebiju teicis, cik grūti pie Tevis ir iet, Ja logi un durvis visbiežāk ir ciet. Bet šobrīd es eju, aiz muguras logs, Pie durvīm Tev atstāts mans dzīvības koks. Aiz stūra būs vējš, kurš neteiks neko. Un dvēsele mana, kas nemelo... Pie Tava loga klusums ir skaists, Pie Tava loga apstājas laiks... *** Es baudu to, kas dots... Es izbaudu, ja zvaigznes Man mājup ceļu klāj. Un kamēr viens es eju Es lūgšos neapklāj. Lai tās pieder man Līdz pašam saullēktam Es izbaudu, ja lietus Uz manām kājām klāj Un kamēr viens es eju Es lūgšos neapstāj. Lai tas paliek man, Līdz pašam saullēktam. Piedz: Bet noteikti būs kāds Kurš teiks, ka izdomāts, Un uzrakstīts ir šis stāsts Bet kāds šeit nekļūdās Kāds varbūt pārskatās Es baudu, to kas dots. Es izbaudu, ja lapas Caur koku zariem viens es eju Nezinot kā rīt Un lai tās paliek man Līdz pašam saulrietam. Es izbaudu, ja klusums Liek sadzirdēt, ka nāk Un kamēr viens es eju Es apzinos ka nāc Un lai tas paliek mums Līdz pašam saulrietam. Piedz: Bet noteikti būs kāds Kurš teiks, ka izdomāts, Bet kāds šeit nekļūdās Kāds varbūt pārskatās Es baudu, to kas dots. *** Es būšu Tavs rīts Es ievilkšu elpu - lai mākoņi slīd… Šeit būšu tik ilgi, Cik zvaigznes te krīt. Un varbūt es būšu Kā taurenis brīvs. Es ievelku elpu Kā laukakmens dzīvs. Piedz. Caur pirkstiem birst smiltis, Un skaļi raud spīts!? Lai satiktu tevi, Es būšu Tavs rīts… Starp pirkstiem klīst smiltis, Starp pirkstiem klīst gaiss. Lai pieder šis mirklis - Man bezgalīgais. Es aizveru acis - Lai mākoņi slīd… Es negribu skaļi, Bet Tev klusi pasacīt. Piedz. 2x Caur pirkstiem birst smiltis, Un skaļi raud spīts!? Lai satiktu tevi, Es būšu Tavs rīts… Starp pirkstiem klīst smiltis, Starp pirkstiem klīst gaiss. Lai pieder šis mirklis, Man bezgalīgais. *** Es eju... Es gribu vēju, kas dzied... Es gribu noteikti tālāk iet... Aiz manis grieztus putekļus Un sauli, kura riet. Domas prom lieku, un kājas lai gurst, Lai dvēsele mana nenoskumst. Es eju… Es eju… Es smaidu – man prieks; Troksnim pretstats – miers. Bet viss, kas bijis ir jau, – Ir tas – kā mums vairs nav. Domas prom lieku, un kājas lai gurst, Lai dvēsele mana nenoskumst… Es eju... Es eju... Lai vējš aiz stūriem dzied, Lai lietus nepāriet. Lai varavīksne debesīs, Man smaidīt par to liek. Domas prom lieku, un kājas lai gurst! Vai dvēsele mana nenoskumst…? Es eju... Es eju... Es gribu vēju, kas dzied! Es gribu noteikti tālāk iet! Aiz manis grieztus putekļus Un sauli, kura riet. Domas prom lieku, un kājas lai gurst, Lai dvēsele mana pieder jums. Es eju… Es eju… *** Es gaidu, kad Tu nāc Es aizveru durvis, Es aizveru durvis ciet. Lēnām, es aizveru durvis ciet, Bet gaidu, kad Tu nāc. Es aizveru lēnām, Es aizveru durvis ciet. Es gaidu kad Tu nāc. Piedz. Es gaidu, kad Tu nāc, Gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Gaidu, kad Tu nāc. Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc. Es aizveru durvis ciet, Es aizveru durvis ciet, Bet gaidu, kad Tu nāc. Es aizveru durvis ciet. Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu. Es aizveru durvis ciet. Es aizveru durvis ciet. Es aizveru lēnām durvis ciet. Bet gaidu, Bet gaidu, kad Tu nāc. 2x *** Es gribu baltas kupenas Es gribu baltas kupenas, Un dažus sniega vīrus. Nokaisītas šosejas un trotuārus tīrus, Es pamostos kā katru rītu. Balts, cik ledus skapis, Zīlītes pie logiem sitas prasot, kur ir speķis. Ziema slīd jau kuro gadu garām mūsu mājām, Es zinu to, ka mēs pikoties pat gājām. 2x Es eju meklēt kupenas, Un baltus sniega vīrus. Sniegā celtus bunkurus un baltus, baltus rītus, Bez sniega man nav skijorings un tev nav cepure. Es gribu sniegu baltu, kur griežas pasaule, 2x Es gribu dikti kāpt uz slidām, nošļūkt vēl pa kalnu, Gribu divas dienas šķūrēt sētā sniegu baltu. Bet pamostos kā katru rītu, Balts, cik ledus skapis. Zīlītes pie logiem sitas prasot, kur ir speķis. Ziema slīd jau kuro gadu garām mūsu mājām, Es zinu to, ka mēs pikoties pat gājām. 2x Es eju meklēt kupenas, Un baltus sniega vīrus. Sniegā celtus bunkurus un baltus, baltus rītus, Bez sniega man nav skijorings un tev nav cepure. Es gribu sniegu baltu, kur griežas pasaule. 5x *** Es gribu tā klusi Es gribu noticēt tik ļoti īstai laimei. Un... uzrakstīt pēc visa kādai zvaigznei. Caur sirdi viss ir izsāpēts un siets, Cik ļoti īpašs Tu un saules riets. Un, kamēr vējš vēl lien caur durvju spraugu, Es neizliekos, es skumstu, jā, es arī raudu! Un arī tāds ir manis paša prieks – Apsolīt, ka neizliksimies! Piedz. Mana dvēsele ir Tavās rokās, Lai varam iet, mums jāsadodas; Un, lai būtu tā, ka pietrūkst vēl mazliet… Es gribu tā klusi pieklauvēt un projām iet. Un šāds ir rīts ar izmeklētiem vārdiem, Lai tagad saullēkts kāpj pār maniem sētas vārtiem. Ar sirdi viss ir iemīlēts un dots. Jā..., lustīgi!? Ir arī nodzīvots... *** Es gribu Tevi skaut Man ir blakus vakars, ar saules rieta vēju, Autobuss pirms stundas un to es nokavēju, Mazliet galva domām, lai zinātu vai iet. Pašam sava stāja, bet ar to man nepietiek. Iesiet katru dienu. To atmiņās es lieku, Un mīlēt… ļaut Es gribu Tevi skaut. Ko es teikšu zvaigznēm, kāpēc Tu blakus Un tā uz manām trepēm, mēs gaidām greizos ratus. Lai vakara vējš nes rītu, mums lēnām vajag iet. Bet tā vien šķiet, ka atkal, ar to mums nepietiek. Iesiet katru dienu. To atmiņās es lieku, Un mīlēt… ļaut Es gribu Tevi skaut. *** Es klausīšu tam, ko man dvēsele teiks Es sajūtu vēju, un dzirdu kā skan, uz persona atstātais , atmiņas man Kaut aizbraucis vilciens, perons tas pats, es sēžu uz perona, šobrīd viens pats tik nesaki skaļi, neprasi daudz, pa ceļu ko gāju, sakrāts atmiņu daudz Starp dzejoļu rindām, un dziesmām, kas skan, es varu tev pateikt, ko jūt dvēsele man Piedz. 2x Pirms norietēs saule, un tu teiksi ,,Sveiks" es klausīšu tam, ko man dvēsele teiks Es piesienu balonu, lai redzi kur nākt, no perona šī, varam iet, varam sākt 2x Piedz. *** Es nebaidos iet Savītas domas kā dvēsele rītausmā kliedz, Pirms atveru acis, man vēl tumsas pieskāriens. Es satvēru saullēktu, cieši starp plaukstām, Un izeju cauri rasas lāsēm - aukstām. Es nebaidos… Es nebaidos iet. Piedz. 2x Noguris trotuārs, klusumā dvēseli paauž, Gaismu uz rītu savu lielceļu lēnām grauž. Cīruļa balss lēni modina vēju, Šo rītu es plaukstās - noturēju. Es nebaidos… Es nebaidos iet. *** Es nelieku Tev 1. Klusi mierā aizgājusi, Diena, kura nav. Ļāvusi man tevi satikt Tikai trepēs ' čau'. Tā Tu arī aizgājusi, Dienai ejot līdz. Pamodies ar Tevi būs tad Jaunas dienas rīts. Piedz. Es nelieku Tev gaidīt, Es nelieku Tev nākt. Tu nāksi tad, kad jānāk, Un aiziesi, ja sāp. Es nelieku Tev smaidīt, Es nelieku Tev nākt. Tu nāksi tad, kad jānāk, Un aiziesi, ja sāp. 2. Pamodies ar Tevi ir Šīs jaunās dienas rīts. Klausulē ir atstāts zvans, Un kaut kas ierakstīts. Lai paliek ziņas klausulē, Un tas, kas pasacīts. Tas varbūt mūs Pēc daudziem gadiem Mazliet sasildīs. Piedz. Asaras un prieks, dzīvesprieks un miers Tas būs pēc daudziem gadiem palicies. Piedz. *** Es neprasu vējam Kur mīt mani sapņi, ko jūt mana sirds kur paliek dvēsele, kad tā mirst, kur paliek mans prieks, kad esmu es viens es dzīvoju, tas ir mans prieks Es neprasu vējam kurp tas skrien, es neprasu saulei, kur tā riet, es neprasu, es gribu iet Lai dvēsele dzīvo, lai mierīga sirds, lai daudz būtu sapņu, lai dzīvība dzimst, lai pasniegta roka, kad esi viens, es dzīvoju Tev un tas ir mans prieks Es neprasu vējam kurp tas skrien, es neprasu saulei, kur tā riet, es neprasu, es gribu iet Es neprasu vējam, es neprasu saulei es neprasu, es gribu iet Es neprasu vējam kurp tas skrien, es neprasu saulei, kur tā riet, es neprasu, es gribu iet *** Es nevaru nedrīkstu Ir rudens klāt, Un sētā lapas krīt Es nevaru Tevi, Nākam sagaidīt. Ir izsētas lapas un tāds viņām mūžs. Aiz loga vien piekusis, Ziemeļvējš pūš Es nevaru nedrīkstu... Rudeni piemānīt. Un starp visām Rudens lapām, kuras manā sētā krīt Tikai vienu no šīm lapām Baidījos es samīdīt. Ir nolijis lietus Un peļķēs ir ieskalots rīts Bez lietus šķiet gaiss Ko es elpoju, elpoju tīrs. Es vēroju peļķes, kā burbuļus tver. Ka man no tā daudz, kas vairs nepieder Es nevaru nedrīkstu... Pasauli piemānīt. Un starp visām lietus lāsēm Kuras man gar logu slīd Tikai vienu no šīm lāsēm Baidījos es sasildīt. Tā pasaule griežas Un kaut kur ir dvēseles miers Kaut kur krīt lapas, Bet kaut kur ir uzsnidzis sniegs. Tik vakars uz manām rokām ir kluss. Ir dzirdams, kā pēdējais autobuss Es nevaru nedrīkstu... Dvēseli piemānīt. Un starp visām mūsu sāpēm Kuras mums uz pleciem krīt Tikai asaras no vaigiem Baidījos es noslaucīt. *** Es paiešu uz citu pusi Es paiešu uz citu pusi, Paskatīties kā tur iet, Es tajā ilgi neuzkavēšos, Man nedaudz vienam jāpaliek. Es mirkli varbūt uzkavēšos, Lai pēc mirkļa tālāk ietu, Nedaudz sauli apskatīšos, Noskatīšos saulesrietu. Pa labi, lai ietu man vajag vēl vienu, Pa kreisi, lai grieztu, tavu pieskārienu Lai taisni es dotos un nepadotos, Es ņemtu tevi līdz. Mazliet matos vēja balsi, Lūpās pamodināts rīts. Varbūt tas ar' mūsu dienām, Nebij’ īsti uzrakstīts. Varbūt es ar vēju matos Apmaldījos debesīs, Nepateicu tev cik ļoti, Pietrūcis bij’ vēl viens rīts. Pa labi, lai ietu man vajag vēl vienu, Pa kreisi, lai grieztu, tavu pieskārienu Lai taisni es dotos un nepadotos, Es ņemtu tevi līdz. *** Es paslēpšos Es paslēpšos lietū un vējā, Es pateikšu dziesmā un dzejā. Par to, kā mēs izsāpējām, Par to, kā mēs iemīlējām. 2x Es satveršu tavu roku, Kaut reizēm es nesaprotu. Kā man pie tevis iet, Kad manis nepietiek. 2x Es paslēpšos saules rietā, Es zīmēšu mākoņus sniegā. Par to, kā mēs izsāpējām, Par to, kā mēs iemīlējām. 2x Es satveršu tavu roku, Kaut reizēm es nesaprotu. Kā man pie tevis iet, Kad manis nepietiek. 2x Es paslēpšos saules rietā, Es zīmēšu mākoņus sniegā. Par to, kā mēs izsāpējām, Par to, kā mēs iemīlējām. 2x Es satveršu tavu roku, Kaut reizēm es nesaprotu. Kā man pie tevis iet, Kad manis nepietiek. 2x *** Es teikšu, ka mīl Es biju reiz tur, tur kur nebiji tu, tur kur citādāks bij’ rīts, uz pieneņu lauka, uz lielceļa sena, kur bailes maz un spīts Es redzu kā novīst, es redzu kā līst, es redzu, ka drīz būs jau citādāks rīts es nesaku baidos, es jūtu, ka slīd, pēc visa es teikšu, es teikšu, ka mīlu Es gribu būt tur, tur nebiju es, es gribu tur, tu un es, uz pieneņu lauka, uz lielceļa sena, es gribu tur, tu un es Lai redzu kā uzzied, lai redzu kā līst. lai redzu, ka drīz būs jau citādāks rīts, es nesaku baidos, es jūtu, ka slīd, pēc visa es teikšu, es teikšu, ka mīl 2x Es teikšu, ka mīl... *** Gribi Tu vai nē Braukšu es pie tevis, vedīšu pie sevis, Gribi tu vai nē. Mīļi tevi skaušu, skaļā balsī saukšu, Gribi tu vai nē. 2x Ceļš mums tālāk vīsies garš, Gribi tu vai nē. Gaidāmi būs tati, lielie, greizie rati, Gaidām saules staru pieskāriens. Kopā dziedam dziesmu, jūtam mīlas liesmu, Gribi tu vai nē. Siets aiz priekiem sitas, rokas, kājas kustās, Gribi tu vai nē. 2x Vijās mūsu skati priekšā ceļi plati, Gribi tu vai nē. Skaties te ir tati, kalni lieli, plati, Saules smaids un vēja pieskāriens. Tā mēs caurām dienām, klejojām pa ielām, Gribi tu vai nē. Redzējām mēs tatus, lielos, greizos ratus, Gribi tu vai nē. 2x Tagad tikai saprast, kā man ceļu atrast, Gribi tu vai nē. Uz kurieni man griezties varbūt ciešāk spiesties, Varbūt sajust to, ko mīlat to. Nu jau ceļš uz mājām, ejam mēs ar kājām, Gribi tu vai nē. Dziedam atkal dziesmu, jūtam mīlas liesmu, Gribi tu vai nē. 2x Mūsu skati vijas, sirds tik strauji sitas, Gribi tu vai nē. Ar prieku gaidu dienu, ceļojumu vienu, Gaidu, kad tu vēlreiz atsauksies. *** Gunāra laiva Gunārs ir nopircis laivu, Ak, cik glīta tā ir. Katru piektdienu jūra, tas brauc, Jūrā, tas brauc patiess. Ak, Gunārs, viņš airē tik cēli, Un viļņus, tas putās šķeļ ak jel. Un Ausma krastā sēro tik bāli, Ka nezin, tas raudāt vai smiet. Šļak, šļak, šļak, šļak, šļak, šļak laiva, Šļak, šļak, šļak, šļak, šļak, šļak jūra. Šļak, šļak, šļak, šļak, šļak, šļak Gunārs, Šļak, šļak, šļak, šļak, šļak, šļak patiess. Gunārs ir norāvis tīklus, Grib kaķim, tas zīpes dot. Bet nē, pa sievu mīlēt viņš, Bet šļak, šļak, šļak vīru mīlēt ar vien. Un vilnis kā izbadējies pērkonis, Deju jau Gunāram nav. Bet Gunārs tik zipina laivu, Kaut airi, tam rokās vairs nav. Šļak, šļak, šļak, šļak, šļak, šļak laiva, Šļak, šļak, šļak, šļak, šļak, šļak jūra. Šļak, šļak, šļak, šļak, šļak, šļak Gunārs, Šļak, šļak, šļak, šļak, šļak, šļak patiess. *** Izvēle mums abiem Nakts uz mana lieveņa izbērusi dienas, sēžam uz lieveņa, bet manas nav nevienas. 2x Nakts ir mana elpa, dvēseles telpa nemiers paliek zagļiem, izvēle mums abiem 2x Tumsa aiziet rotaļās, zvaigznes gaida rītu. mēs ar nakti divatā uzspēlējam cirku 2x Dzīve tā nav rotaļa, cirks ir kādam uzvara. Nūja diviem galiem, izvēle mums abiem 2x Kāds ir atkal zaudējis, kāds ar balvu rokā. Galvenais, ka bijām vienā naktī visi kopā 2x Ejam mazliet rotaļās, spēlējam bumbu. sadosimies rokā un griežam skaļāk tumbu. 2x Tumsa aiziet rotaļās, zvaigznes gaida rītu. mēs ar nakti divatā uzspēlējam cirku Dzīve tā nav rotaļa, cirks ir kādam uzvara. Nūja diviem galiem, izvēle mums abiem *** Jā vai nē? Un atkal Tu pretī man smaidi, Un atkal Tu nāc. Pie saulrieta durvīm Tevi mīl kāds Uz rokām guļ asaras Tavas, Tu bailīgi nāc. Tik klusi to saulriets čukst, Tevi mīl kāds. Gribās vēl skaļi prasīt, Jā vai nē? Ko patūrēt, mīlēt, Ko varbut nē? Ko paturēt, mīlēt, Prāts diskutē. *** Jautājot..."kāpēc" Klusumā soļi, Aiz durvīm ir miers. Un varbūt aiz durvīm – Kāds drīkst patverties. Te varbūt kāds gaidīs? Tur varbūt kāds bēgs? Bet varbūt kāds durvis… Vairs neatvērs. Piedz. Uz kurpēm vēl dubļi, No matiem pil rīts. Lai ir aiz tām durvīm Kāds, kurš sagaidīs. Un jautājot: ”Kāpēc?” Es gaidīju… – “Tāpēc!” Lai zinātu, kāpēc… Mums abiem sāpēs. Caur atvērtu logu Dzirdēt, kā zied. Lai tad, kad līst lietus, Mēs varam iet. Varbūt kāds gaidīs? Varbūt kāds bēgs? Bet varbūt kāds durvis… Vairs neatvērs. Piedz. *** Jānis ir laimīgs Es ar Jāni saskrējos, Ceļmalā pie upes. Kopā rakstām saskaņoto, Jānis nokrīt tupus. Jānis ir bēdīgs, Jānis ir bēdīgs. Jānim norauts buferis, Man nav kreisais atstarotājs. Jānim liekta stoika, Jāveic perestoika. Jānis ir bēdīgs, Jānis ir bēdīgs. Jānim līdzi Līga, Nedaudz patmīlīga. Jāņa zāles bagāžniekā, Jānim opelis. Jānis ir bēdīgs, Jānis ir bēdīgs. Saskaņotais aizpildīts, Jānis gaida Jāņus. Jānim Jāņi gaidīti, Jānim Jāņu svētki. Jānis ir laimīgs, Jānis ir laimīgs. Es ar Jāni saskrējos, Drīz atkal pēc Jāņiem. Jānis Jāņos jāņojis, Norāvies pa kātiem. 4x Jānis ir laimīgs, Jānis ir laimīgs. *** Jelgava – studentu pilsēta Katru gadu - Jelgavā, Kopā svinēt nākam. Tā, lai ballei trokšņaina, Priecātos kā mākam. Gadi šie kā studentiem, Ātrā tempā ritēs. Varbūt tomēr pienāks laiks, Ka pat mūs kāds citēs. Piedz. Jelgava, Jelgava – studentu pilsēta, Jelgava, Jelgava – studentu pilsēta. Profesori tekāni, Lektori un prektors. Tas ir mūsu centrālais, Apgaismības sektors. Kāds no mums būs bakalaurs, Maģistrs vai doktors. Vienmēr paliks galvenais, Cilvēciskais faktors. Piedz. Komene un prakses laiks, Koju jautrā dzīve. Cepto kartupeļu fons, Studīgai un brīvei. Atmiņā mēs glabāsim, Draugus, kuri gūti. Kas mums priekos līdzās būs, Arī tad, kad grūti. Piedz. 2x *** Jūra un vējš Ir naktis, kad jūra klusē un skumst, Tad viņas dzelmē nemiers tumst. Un līdz ar bangām vētrā baigā, Tur nedzimušie sapņi klaigā. Ir rīti, kad atsteidzas ceļinieks vējš, Un nost skumjas un nemieru plēš. Viņš atnes pasaules smaržu un elpu, Lai pārvērstu jūras sapņus un telpu. Nāk dienas, kad jūra ar vēju dejo. Vējš aicina, nāc līdzi klejot. Ne jūra nevar no krastiem ārā kāpt, Un aizsteidzas vējš, un abiem tad sāp. Būs vakari gari bez vēja un klusi, Tad jūra auklēs saulrietu mulsi. Tik viļņi ar saulrieta zeltu acīs, Par dienām ar vēju un sapņiem sacīs. *** Kad kritīs zvaigzne manējā Kad kritīs zvaigzne manējā, Es iešu prom no mājām. Mēs satiksimies krustcelēs, Ko nemaz nezinājām. Mēs varam abi kopā iet, Uz vienu debespusi. Un tas, kas mums būs kopā iets, To nakts būs sasējusi. Piedz. Kad kritīs zvaigzne manējā, Tā pildīs kāda sapni. Man jāpaliek būs klusumā, Virs manis mirdz greizie rati. Kad kritīs zvaigzne manējā, Es aiziešu pavisam. Tev atstātas būs krustcelēs Domu pilnās naktis. Tās saudzē, turi kabatā Un reizēm noliec blakus, Lai mana zvaigzne kritusī Tad pilda Tavus sapņus. Piedz. Kad kritīs zvaigzne manējā, Tā pildīs kāda sapni. Man jāpaliek būs klusumā, Virs manis mirdz greizie rati. *** Kad nepārnāk Vienas no durvīm man ir ciet, Man ir jāpaliek! Man vēl jāpaiet!? Es eju uz priekšu soļiem maziem, Man jau nav, kur skriet! Man vēl, man vēl – jāpaiet!? Tā vien šķiet, ka reizēm es stāvu – Klusi teikt vai kliegt… Varbūt jāpaliek!? Tā uz priekšu – ne stāšos, ne kliegšu! Lai cik ļoti sāp. Mēs zinām to, kā ir!? Kā ir…!? Kad nepārnāk… Es zinu to, kā ir, kad sāp. Un/jo katrs mīlam citādāk. Mēs zinām to, kā ir… Kad nepārnāk… Diena pēc dienas, gads pēc gada. Laiks tik ātri skrien. Vai ar Taviem soļiem jāpietiek? Varbūt, ja iesi un roku sniegsi, lai tās dienas skrien! Pasaule mums abiem, mums abiem… Jāapiet… *** Kas būs, ja nepagūs...?! Es sēžu uz bruģa un pārskaitu zvaigznes, Es raugos apkārt un dziedu aiz laimes, Es domāju – kā, kas būs? Kas būs? Ja nepagūs?! Es sēžu uz bruģa un pārskaitu zvaigznes, Es raugos apkārt un dziedu aiz laimes, Es domāju – kā, kas būs? Kas būs? Ja nepagūs?! Piedz. Es meklēju debesīs krītošas zvaigznes, Es raudu un smejos arī no laimes. Vienalga, cik! Kas bijis ir grūts. Pat labi ir, ja… – Nepagūts! Piedz. Kādreiz arī laiks reiz apstājas, Pārdomas – Pēc kā ir jāsteidzas? Es atkal skrienu, bet kaut kur ir zvaigznes, Apstājos un dziedu aiz laimes. Un domāju – kā, kas būs? Kas būs? Ja nepagūs...? Es atkal skrienu, bet kaut kur ir zvaigznes, Apstājos un dziedu aiz laimes. Un domāju – kā, kas būs? Kas būs? Ja nepagūs...?! Piedz. Es meklēju debesīs krītošas zvaigznes, Es raudu un smejos arī no laimes. Vienalga, cik! Kas bijis ir grūts. Pat labi ir, ja… – Nepagūts! *** Kaut kur tas paliks... Reiz mums pietrūka vakaru, jo teicām, ka rīt... Caur viltotu steigu vienam otru piemānīt. Es baidījos steigties, Tu baidījies nākt. Bet bija jau vakars, Kad nav vairs, pie kā nākt. Bet kaut kur tas paliks, un kaut kur tas būs – Mirklis, kurš bijis, mūžu saturēs mūs. Lai pietiek mums mirkļu, kuros patiess stāsts, Lai pietiek mums soļu, kad mūs atturēs kāds... Būs rokas, kas sildīs, un būs nepateikts vārds, Bet paliks uz mūžu man viņas neaizmirsts glāsts. Bet kaut kur tas paliks, un kaut kur tas būs – Mirklis, kurš bijis, mūžu saturēs mūs. *** Kāds ar maniem spārniem Kad pienāca man laiks uz mājām doties, Lai lielceļš mani mājās ved. Un, kad stāšos es pie nama durvīm, Es vēlētos, lai mani gaida kāds. Piedz. Bet šobrīd, kāds man nozog spārnus, šobrīd mani traucē kāds. Es neļaušu, lai kāds ar maniem spārniem, Traucē, kad tu nāc. Saullēkts zīmēja rītu uz rūtīm. Vien lielceļš miglu lēnām ceļ, Un, kad stāšos es pie nama durvīm, Es vēlētos, lai mani gaida kāds. Piedz. 2x Bet šobrīd, kāds man nozog spārnus, šobrīd mani traucē kāds. Es neļaušu, lai kāds ar maniem spārniem, Traucē, kad tu nāc. *** Kāpēc Tu klusē Rožu lapām kaisīts, siltiem vējiem pūsts, Un no māla miltiem būvēts tilts reiz lūzt. Rožu lapas vējā, dziļi straumē pūš, Krītošs māla akmens rētas sejā plēš. Piedz. Kāpēc tu klusē, kāpēc tu smej, kāpēc uz citu pusi projām tu ej. Pāri pāriet grūti, straume projām nes, Neizsmelt ar krūzi, tā tu paliec vecs. Pazaudēts un atrasts, stādīts, ārā plēsts, Iegaumēts un aizmirsts, tāpēc dzīvot vērts. Piedz. Kāpēc tu klusē, kāpēc tu smej, kāpēc uz citu pusi projām tu ej. *** Kāpēc? Un par ko? Kāds mani modina, kāds ar steigu Grib, lai visu ko – Steidzos, skrienu pa nakti un dienu! Kāpēc? Un par ko? Varbūt es skrietu, tev darot ar prieku, Neprasot neko. Bet, kamēr es skrienu, tu apzodz man dienu! Kāpēc? Un par ko? Piedz. Spēlēsim spēles uz istabas grīdas, Lai citi un citas ir greizsirdīgi, Atļausimies nedarīt neko!!! Lai tēja bez cukura, sejas bez grima, Ar mokām... – kārtējā filma – Par… neko! Tu manu dvēseli mīņā kājām, Pasmejies par to! Šķiet, ka tu labāk par mani pašu zini, Kāpēc... un par neko. Tu mani pārsteidzi, pārejot tiltu, Sadedzinot to. Tagad lai paliek jautājums abiem: – Kāpēc? – – Un par ko? – Piedz. *** Klusumā mākoņi debesīs raud Klusumā mākoņi, debesīs raud, Es gribu tiem līdzi, bet spēka man nav. To man nozaga vējš, viņš nav vainīgs, bet plēš, Tas ir mans saulriets, zem kura mana dvēsele sēž. Klusumā mākoņi, debesīs raud, Es gribu tiem līdzi, bet spēka man nav. To Tev aiznesa pastnieks, to Tev atdeva nakts, Es esmu bez spēka, bet pie saulrieta pats. Klusumā mākoņi, debesīs raud, Es gribu tiem līdzi, bet spēka man nav. Tas iekritis grūdos, to var mēģināt saukt, Es varu tagad droši, es varu tagad droši uz saulrieta braukt. Klusumā mākoņi, debesīs raud, Es varu tagad droši uz saulrieta braukt. Tas ir mans saulriets, zem kura mana dvēsele sēž, Bet pie saulrieta pats, bet pie saulrieta pats. Klusumā mākoņi, debesīs raud, Klusumā mākoņi, debesis raud. *** Kurš izmainīs? Atkal dienai beigas, novakars ir kluss Varu atkal vērot, kā aizbrauc autobuss. Paturu es domas, lai tās nenoklīst. Mums vēl kopā ejams… Kurš pasacīs? Atkal rītam steiga, dienai vajag skriet, Šķiet, ka jums vairs stundu dienā nepietiek. Bet paturu es domas, lai tās nenoklīst. Mums vēl kopā ejams… Kurš pasacīs? Vakars klāt bez steigas, ļaudis mājup iet. Sēžu es un skatos to, kā saule riet. Salieku es domas, lai tās nenoklīst! Mums vēl kopā ejams… Kurš izmainīs? *** Labāk aizver acis ciet Ir nakts ar neizbiedētām zvaigznēm, Un pļavā gaistošs klusums bitēm. Es tām visām eju līdz, Un klusu lūdzu dievs palīdz. Un zvaigznēs savu dziesmu lieku, Jo gaidu atkal tavu prieku. Lai varu doties visam līdz, Un klusu lūdzu dievs palīdz. Piedz. 2x Labāk aizver acis ciet, Ļauj, lai diena lēnām iet. Mīlas saites kopā siet, Jo rītā atkal viss būs ciet. Un atkal saule zemi glāsta, Par jaunu pasauli tā stāsta. Bet miers, kas dvēselē man trīs, Es klusu lūdzu dievs palīdz. Pār zemi aizgājusi diena, Es saprotu tā nebija lieka. Un bites savā namā sīc, Tu vari doties dievam līdz. Labāk aizver acis ciet, Ļauj, lai diena lēnām iet. Mīlas saites kopā siet, Jo rītā atkal viss būs ciet. Un atkal nakts ir zvaigznēs tīta, Es nezinu, kas būs no rīta. Bet zinu došos saulei līdz, Lai justos, kādam vajadzīgs. Piedz. 2x *** Lai tas paliek mums! Es izbaudu, ja zvaigznes Man mājupceļu klāj. Un, kamēr viens es eju, Es lūgšos: neapklāj. Un lai tās pieder man – Līdz pašam saullēktam. Es izbaudu, ja lietus Uz manām kājām klāj… Un, kamēr viens es eju, Es lūgšos: neapstāj. Un lai tas paliek man – Līdz pašam saullēktam. Bet noteikti būs kāds, Kurš teiks, ka izdomāts Ir uzraksts un šis stāsts. Bet kāds šeit nekļūdās, Kāds varbūt pārskatās? Es baudu to, kas dots... Es baudu to, kas dots. Es baudu to, kas dots! Es izbaudu, ja… klusums, Liek sadzirdēt, ka nāc! Un, kamēr viens es eju, Es apzinos, ka nāc. Un lai tas paliek mums – Līdz pašam saulrietam. Es izbaudu, ja lapas Caur koku zariem krīt. Un, kamēr viens es eju, ... nezinot, kā rīt…? Un lai tās paliek man – Līdz pašam saulrietam. *** Laidies, mana Dvēselīte Es savu Dvēseli izlaidu pļavā. Lai Tā viena iet. Zīmē, līme, kūleņus mētā, Bet Tai nepietiek. Aizvedu Viņu saulrietu vērot, Vējam līdzi skriet! Tagad mēs abi jūtamies labi! Bet mums nepietiek!!! Piedz. Laidies, mana Dvēselīte, Tu no kalna lejiņā. Dziedādami, spēlēdami Kāpsim kalniņā. Te mēs – pa lielceļu, te mēs – pa laukiem Tā, lai varam smiet. Paskrienam, pastāvam, tad atkal domājam... Kā mums tālāk iet?!? Tā mēs ar dvēseli izbaudām pasauli, Tveram mirkļus ciet. Atstāsim zemi, kad Dieviņš būs lēmis;– Tā mums tagad iet! Piedz. Es gribu, lai dvēsele paceļas spārnos, Lai to, ko Tu saki, pierādi darbos! Lai ceļamies, krītam un neapnīkam, Bet pasakām skaļi, ka patiesi mīlam! Mazliet virs zemes aiz laimes un prieka Ceļamies visi, ja laba ir diena. Un, pat ja pienāks reiz pasaules gals...? Liktenis, dzīve katram bij’ savs. *** Laimīgs šodien esmu es Ilgi sēžu domājot, ko lai dziesmā uzrakstu, Kur, lai vārdus meklēju, ja taktsmēru es nezinu. Stāvu stundu viens, divi, trīs, esmu nedaudz iemidzis, Pamodies no neziņas, nācu es pie atziņas. Piedz. 4x Laime mani silda, Laime mani bilda, Laimīgs šodien esmu es. Nākdams nu pie samaņas, meklēju es grāmatas, Visur tikai mīlēt liek, naktīs serenādes dzied. Bet man gribas kaut ko fiksu, uzlaidīšu labāk tvistu, Ja tu gribi nāc man līdz, dejosim līdz ausīm rīts. Piedz. 4x Laime mani silda, Laime mani bilda, Laimīgs šodien esmu es. Tā nu redz ir pienācis, esmu atkal saguris, Dziesmai jau uz galu pusi, tas man nav pat sajukusi. Tev joprojām gribu tvistu, kūpinātu cūkas vistu, Gribu laikam teikumu kā var pabeigt pantiņu. Piedz. 10x Laime mani silda, Laime mani bilda, Laimīgs šodien esmu es. *** Lido vien tālāk Mazliet par daudz man tavu vārdu, Mazliet par maz man tavas sirds. Par maz man vēju, kas paceļ spārnos, Par daudz ir rītu, kas mani dzird. Soli pa solim es uzziedēju. Soli pēc soļa dzied lapās vējš. Un rīti, kuri man nepiederēja, Arī tev nepiederēs. Piedz. Man tavi rīti nepiederēja, Tev mani arī nepiederēs, Spārnu vietā ņemsim vējus, Bet paliksim tepat uz zemes. Bet varbūt to mirkli, ko nokavējām, Klusi notvert un plaukstā sev bērt. Mēs kādreiz kā mīklu atminēsim, Spēsim kā ūdeni tuksnesī dzert. Lido vien tālāk, es nokavēju, Puskrēslā pasniegties pretī tev. Un sapņus, ko, piedzimstam, neredzēji, Lai vakar'vējš aiznes līdzi sev. Piedz. Man tavi rīti nepiederēja, Tev mani arī nepiederēs, Spārnu vietā ņemsim vējus, Bet paliksim tepat uz zemes. *** Mammai un tētim Viņa paņēma uz rokām tad, kad vakars lēni tumst, Viņa pacēla līdz mākoņiem, kad bērna kājas gurst. Viņai nebija par grūtu mosties, pirms vēl saule riet, Viņa visu, visu atdeva, lai bērnam labi iet. Viņa zināja, kad mazam bērnam laiks ir gulēt iet, Viņa raudāja tik klusi pat tad, ja nezinām. Viņa nepagurstot mīlēja – pat tad, kad durvis ciet... Viņa zināja, ka ar to, kas ir, – ar to ir jāpietiek. Viņš paņēma uz pleciem tad, kad vakars lēni tumst, Viņš pacēla līdz mākoņiem, kad bērna kājas gurst. Viņam nebija par grūtu mosties, pirms vēl saule riet, Viņš visu, visu atdeva, lai bērnam labi iet. Viņš zināja, kad mazam bērnam laiks ir gulēt iet, Viņš lepojās tik klusi pat tad, ja nezinām. Viņš nepaguris mīlēja – pat tad, kad durvis ciet... Viņš zināja, ka ar to, kas ir, – ar to ir jāpietiek. Viņi zināja, kad maziem bērniem laiks ir gulēt iet, Viņi ticēja tik klusi pat tad, ja nezinām. Viņi nepagurstot mīlēja – pat tad, kad durvis ciet... Viņi zināja, ka ar to, kas ir, – ar to ir jāpietiek. *** Man – Tava elpa, dvēselei – nakts Es nezinu cik ilgi un kad uz kuru pusi, Diena ar vēju būs aizskrējusi. Kad saule rāpsies debesīs un mēness nāks ar rītu, Zinu tikai to, ka manu dienu vajag piepildītu. Mosties. Celties. Nestāvēt. Iet. Tiem kuri apstājas jāpaliek, Lai diena mētā kūleņus, es varu līdz. Pasauc mani, ja jāpalīdz. Piedz. 2x Nestāsti man, ka zaļāk zāle, Mēness lielās un neesi pats. Diena mums vienāda, dziļa ir sāpe, Man – Tava elpa un dvēselei – nakts. Tev mana - diena un tev mana – nakts, Ja piekusi Tu, es varu viens pats. Cel sevi tagad, izdari pats, Rīt varbūt jau pagājis gads. To ko daru, es daru no sirds, Pat tad ja jūtu, ka pasaule mirst. Kad saule rāpsies debesīs un mēness nāks ar rītu, Zinu to, ka manu dienu vajag piepildītu. Piedz. 5x Nestāsti man, ka zaļāk zāle, Mēness lielās un neesi pats. Diena mums vienāda, dziļa ir sāpe, Man – Tava elpa un dvēselei – nakts. *** Mazā blusa Kad mazā blusa pasaulē reiz nāca, Tā visu, kas bij ceļā, līdz sev vāca. Un arī es tur ceļā gadījos, Bez samaņas es gultā iegāzos. Tā nāca, metās virsū man un šņāca, Un naktīs blakus ilgi man krāca. Un šodien blakus man vēl dus, Un slapina man palagus. Piedz. (2x) Blusa ir bez vainas, Blusai nav ne vainas, Blusai kājiņas ir ļoti slaidas, Blusa, blusa, mazā blusa. Un vakaros, kad metos savā gultā, Skatos, tur jau blusa atkal čurā. Tā nevainīgi virsū atkal skatās, Pēc naktsmājām tā uzmacīgi prasās. Es prasu, vai tā atkal slapinās, Bet šī tik nevainīgi noskatās, Un manā dūnu segā apsedzās, Jau piekto seriālu noskatās. Piedz. Un atkal rīts ir iesācies ar važām, Un blusa virsū skatās man ar bažām, Tā jūt, ka atkal dusmīgs būšu es, Jo nu jau slapjas manas sandales. Piedz. *** Mazliet, bet no sirds Mazliet pirms aizeju prom, es teikšu paldies vienmēr ,kad šķiet vēl mazliet, ir man jāaziet Mazliet vēl Tavu roku, mazliet,bet no sirds, mazliet no vakariem mūsu, mazliet,bet no sirds Piedz. Mazliet no vakardienas, bezrūpīgs laiks, kā toreiz, vēl tagad man smaidi, mazliet, bet no sirds Mazliet no vakardienas, bezrūpīgs laiks, nokļūdām es mācījies mazliet, bet no sirds Klusums, kuram blakus ir miers mazliet, bet no sirds apķert un pateikt paldies mazliet, bet no sirds Es nedrīkstu skaļi teikt mīlu, mazliet, bet no sirds un tagad projām es eju, es teikšu paldies Piedz. Mazliet, bet no sirds. *** Mākoņu miers / Kad kā mākoņi slīd Apkārt klīst satraukts, Mans dvēseles miers. Es nevaru sasaukt, Pēkšņi sajūtos viens. Es sēžu uz bruģa, Un šķiroju tos. Dvēseles mirkļus, Nepiepildītos. Lai man būtu miers, Tāds kā, kad mākoņi slīd. Es apzinos to, ka, Varu vien tiem izstāstīt. Kāds mirklis mums dots, Vienam, otru iepazīt. Lai, kad aizejam prom, Mums ir ko pataupīt. Joprojām klīst satraukts, Mans dvēseles miers. Kā pūķim bez vējā, Jāatrod pavediens. Es sēžu uz bruģa, Un piepildu tos. Dvēseles sapņus, Nepiepildītos. Lai man būtu miers, Tāds kā, kad mākoņi slīd. Es apzinos to, ka, Varu vien tiem izstāstīt. Kāds mirklis mums dots, Vienam, otru iepazīt. Lai, kad aizejam prom, Mums ir ko pataupīt. *** Mākslai mūzu Nolikta ģitāra, stūrī stāv bungas, Izslēgtas gaismas, izkalst tumbas. Aktīvs, pasīvs tagad bez jaudas, Mūziķis, ha, paliek bez naudas. Dažs tagad ravē, līmē, stutē, Būvē, krāmē, rok un ķūnē, Muzikants, aktieris, mākslinieks, klauns, Izlaiž garu, būdams vēl jauns... Piedz. 2x Bet tā vien gribas dejot, smiet! Dziedāt, spēlēt, korī iet. Gribu spēlēt grupā blūzu! Atdodiet tak'š mākslai mūzu. Paies dienas un varbūt pat gadi, Sanāks kopā attālie radi.. Kurš, kuru pazīst, kurš, kuru nē, Muzikants bēres vairs nespēlē. Bija reiz izsenis tautas nami, Tikās tur cilvēki, jutās, šķiet, labi. Tagad tur klusums, no sienām krīt ragi. Cilvēki paši mājās dzer šņabi. Mazliet tā skumji, ka kultūra sirgst. Kuģi, kas kursēja sūnās jau grimst. Tauta, kas dziedāja, dejoja – mirst. Maz, nu, maz to latvieši dzimst. Paies dienas un varbūt pat gadi, Sanāks kopā attālie radi.. Kurš, kuru pazīst, kurš, kuru nē, Muzikants bēres vairs nespēlē. Tagad vien pietiek ar bluetool tumbu, Bērni mācās no TV rumbu. Dziesma trīs akordiem, viens, divi trīs, Lustīgais Birzmalis - Parādīs. Piedz. 4x Bet tā vien gribas dejot, smiet! Dziedāt, spēlēt, korī iet. Gribu spēlēt grupā blūzu! Atdodiet tak'š mākslai mūzu. *** Mēness asaras Pasaule raud manās plaukstās , Matos sapinas debess asaras aukstās, Un pie dvēseles sasildās. Gribas to vēju gauso, no pieres sev nenotraukt, Un čukstēt tik skaļi vakaram ausīs, Lai skumjām to nesasaukt. Manas plaukstas ir sausas, bet pasaule tajās raud, Un varbūt ir labi tā debesīm ļauties - ja gribi, tad skaud. Mēness asaras baltās, spēlējas logā, Rītam jasavaldās, lai nav jānožēlo. Bet gribas to vēju gauso, no pieres sev nenotraukt, Un čukstēt tik skaļi vakaram ausīs, lai skumjām to nesasaukt. Manas plaukstas ir sausas, bet pasaule tajās raud, Un varbūt ir labi tā debesīm ļauties - ja gribi, tad skaud. *** Miega dziesmiņa Nogurušas mazās kājas, piekususi saime, Kad tā aizver acis ciet, nokrīt kāda zvaigzne. Zvaigzne mazā plaukstā krīt, diez vai projām laidīs, Mazā bērna dveselīte vakaros to gaidīs. Tu uz manām siltām rokām, aizmiedz saldā miegā, Ļauj, lai tevi sapņi aijā, modīsimies rītā. Vakars nāk un mazā zvaigzne sēžas tavā saujā, Tai bez tevis grūti iemigt, nav vairs kas to aijā. Tu uz manām siltām rokām, aizmiedz saldā miegā, Ļauj, lai tevi sapņi aijā, modīsimies rītā. *** Mierinājums īss / Katram savas krāsas Un atkal ir par daudz, Kāds krāsu pārāk jauc. Un zīmē debesīs, Pat ja lietus līst. Mierinājums īss - Tas paliks debesīs!? Un atkal ir par daudz, Ja krāsu pārāk jauc. Un iemesli - kāpēc? Nevienu netraucē, Mierinājums īss - Kurš to sapratīs? Katram savas krāsas, Katram savs ceļš. Katram savu mērķi un stāsts, Reizēm pietrūcis glāsts. Un atkal ir par daudz, Kāds paliek nenosaukts. Tas paliek pagātnē, Kur sevi jāmeklē - Ar vārdiem nespēlē, Ar vārdiem nespēlē. Caur krāsu toņiem daudz, Kāds mani klusi sauc. Un zīmē debesīs, Varbūt viņš nepratīs, Kurš to iemācīs? Bet kāds to sapratīs! *** Mums laika nepietiek Viņa apsēdās blakus, tā man šķiet. Un teica, tai līdz rītam jāpaliek. Neaizej projām es esmu viens. Neizbēgams mums abiem saules riets. Piedz. 2x Viņa uzticēja klusi, pusi, kā tai iet, Bet vieglākais ko pateikt, ka man laika nepietiek. Es apsēžos blakus Tev - tā man šķiet, Un saku Tev - man blakus ir jāpaliek. Neaizej projām, es esmu viens, Neizbēgams mums abiem saules riets. Piedz. 2x Es Tev uzticēju klusi, pusi, kā man iet, Bet vieglākais ko pateikt, ka Tev laika nepietiek. Mēs sēžam blakus - tā mums šķiet, Mēs zinām, ka līdz rītam jāpaliek. Neiesim projām - ir saules riets, Tas neizbēgams ,jo esmu viens Piedz. 4x Abi uzticējām klusi, pusi, kā mums iet, Bet vieglākais ko pateikt, ka mums laika nepietiek. *** Muzikanta mūžs Kaut kur aizved tumsā kāda nakts, Uz lielceļa dzīve un klāt jau vēl viens gads. Vien pazūd tālē autobuss, Līdz rītam gaismām pienākums. Muzikantu aizved autobuss. Muzikanta draugi nāk un iet, Visam – kas beidzies... – jāaiziet. Bet tev paliks uzrakstīts, Kāds bij' muzikanta rīts. Tev tas paliks – uzrakstīts! Lai ar kādi vēji pūta, pūš, Bagāts bijis muzikanta mūžs. Nedaudz piekusis un ceļā kluss – Aizsteidzies ir mazais autobuss. Mēness skatās mazliet šķībi?! Muzikants tam uztic dzīvi... Muzikanta domu autobuss. Kaut kur izbraukta ir atkal nakts, Lielceļa dzīve, un klāt jau vēl viens gads! Lai cik kāds liktu akmeņus, Pie mājas durvīm šorīt kluss... Muzikantu pārved autobuss. *** Mūsu abu ēnas satiksies Es gribu atdot vienu dienu Tev no sevis, Lai pietiktu man laimes iet pie Tevis. Es dalīšos, ņem manu prieku sev. Es varbūt dzīvoju, par laimi, Tev…? Piedz. Un kad debesīs es atstāšu pēdas…? Un kad pļavās mani soļi skries…? Tad te – vakarblāzmas ietonētos logos – Mūsu abu ēnas satiksies. Es gribu aizsniegt debesis un gaidīt rītu, Parādīt Tev kaut ko neiepazītu. Un ļauties tam – lai katrs mirklis kūst… Lai tas, ko jūtu, – rāmi…, lēnām – plūst. Piedz. Lai paliek debesis mums – neaizsniegtas –, Lai paliek tā, ka visiem TE nav vietas... Tik tā to sajust, novērtēt mums būs, Lai mīlestība vieno visus mūs! Piedz. Un kad debesīs mēs atstāsim pēdas…? Un kad pļavās mūsu soļi skries…? Tad te – vakarblāzmas ietonētos logos – Mūsu abu ēnas satiksies. Un kad debesīs es atstāšu pēdas...? Un kad pļavās mani soļi skries...? Tad te – vakarblāzmas ietonētos logos – Mūsu abu ēnas satiksies… Mūsu abu ēnas satiksies... *** Nakts ir mana Vakars beidzies cits uz tusu savu galvu liek, Man tik šķiet, ka šajā mirklī sāku pamosties. Negaidu, kad zvaigznes ausīs, suņi skaļi ries, Nakts ir mana, tai nav gala, tāda tu man izliecies. 2x Es ar nakti runāt ļaujos uz mākoņ’ malas kāpt, Tumsā slīdēt, nepaļauties, domāt savādāk. Tāpēc nakts man tuva šķita, savādāk tā iet, Un kad rīta saule ausīs, mani negaidiet. 2x 2x Rīts ir sācies cita uz rītu, savu galvu griež, Man tik šķiet, ka šajā mirklī sāku iesnausties. 3x Nakts ir mana, tai nav gala, tāda tu man izliecies. *** Nāc sirdī ********** šovakar tāds savāds laiks, šovakar mans mīļās zvans, Kaut kur tālu paslēpies. šovakar man sirdī miers. Kluss un mierīgs pamests viens, Kaut kur tālu paslēpies. Piedz. 2x Nāc sirdī, nāc sirdī, Nāc sirdī paslēpies. Nāc manā sirdī paslēpies, Vējš, kas tavus matus jauc, Atnes balsi, kas mani sauc. Nāc sirdī paslēpies. Lūdzot abiem asaras rit, Sirds tik nepārīgi sit. Nāc sirdī paslēpies. Piedz. 2x Nāc sirdī, nāc sirdī, Nāc sirdī paslēpies. Nāc manā sirdī paslēpies, 2x šovakar, tev dziedu dziesmu, Lūdzu tajā tikai vienu, Nāc sirdī paslēpies. Piedz.4x Nāc sirdī, nāc sirdī, Nāc sirdī paslēpies. Nāc manā sirdī paslēpies *** Ne tāpat vien Uz lielceļa – saulriets, Pie debesīm – zvaigznes… Turpinu es tālāk iet Un noskatos uz tiem… Ne tāpat vien? Ja palīdz man lielceļš Un krītošas zvaigznes, Ja varam mēs kopā Smieties aiz laimes… Es baudu mirkli… Ne tāpat vien! Piedz. Man diena ir par īsu, nakts – par garu; Ja varu būt es laimīgs, tad… Es daru! Es mīlu, ticu, uzticos un gaidu! Un nedzīvoju dzīvi… Tāpat vien. Lai pieneņu pūkas un cepumu kūkas, Kad saulrietā vakars iekrāso jūru. Es neilgojos – tāpat vien. Ja krītu – es ceļos, Ja skumstu – pat raudu, Ja smejos, tad tā, lai būtu ar jaudu. Vai tas viss mums… Tāpat vien?! Piedz. Mēs jūtam un ticam! Mēs gaidām un mīlam! Un neraudam mēs… Tāpat vien. Lai pietiek mums visa – Pēc kompromisa! Vai tas viss mums… Tāpat vien!? Man nakts – par īsu, diena ir par garu. Ja varu būt es laimīgs, tad… Es daru! Es mīlu, ticu, uzticos un gaidu! Un nedzīvoju dzīvi… Tāpat vien. Es atļauju dvēselei piepildīt vēlmes Un nebaidos spēlēt likteņa spēles. Es piedalos… Ne tāpat vien. Lai paliek labāk man dažas rētas No tiem, kas netiks, jo durvis būs slēgtas! Tas nenotiek ar mums… Tāpat vien. *** Neprasi, lūdzu, kas bijis ir un būs Viens mirklis un saulriets būs prom, Un atstās tie debesis uzrakstot. Cik patiess šeit viss ir un īsts, Ka laimīgs mirklis ir īss… šāds paliks viens mirklis – īsts, Vien abiem mums tas būs pierakstīts. Cik patiess šeit viss ir un īsts. Laimīgs mirklis – īss! Neprasi, lūdzu, kas bijis un būs, Neprasi: kas saved mūs? Es aiziešu, parādot debesis, Un… kad Tev asaras žūs. Viens mirklis un nakts būs jau prom, Un atstās tie mums izskaidrot. Cik patiess šeit viss ir un īsts!? Ka laimīgs šāds mirklis ir īss!!! *** No A līdz Z Es aizveru acis un ļauj, lai krīt, Zvaigznes, kuras nespēju saskaitīt. Lai debesis raud un mākoņi slīd, Jo tik un tā es nezinu, kas būs rīt. Es varu tik ļauties sirdij un miers, Un tas, tad būs, tas ceļš, kas iets. Tik nesaki man kā iet, ko nest, Ko paņemt līdz un kuru vest. Es eju, es krītu, es ceļos, es smeju, es domāju, Ka pareizi eju. Un viss, ko ceļu man nebija smags, Es pacēlu tā, tad ceļamais labs. Ja nelaiž pa durvīm, es eju pa logu, Ja naktīs es esmu, tad dienās es mūku. Es nevaru mīlēt, ja piespied tu man, Es nevaru dzīvot aizvakar. Es esmu tagad šeit un tūlīt, Tu taču vari visu pasacīt. Ja gribi, tad celies un nāc man līdz, Tu zini būs jākāpj, tāpēc jāpalīdz. Piedz. 2x Un tāds ir aplis no A līdz Z, Ir labi, ja ar mani tu diskutē. Ja domas tu atlaid un runāt spēj, Ja prom ejot saki mēs tiksimies vēl. Ja lietus nav šķērslis un no nakts nav bail, Ja celties gribi un acs tev gail. Tad ceļam, ejam un tas nav viss, Tev vaļā ir plašās debesis. Ņem manu roku, jo tas nav viss, Ja gribi, varam iet, kur apvārsnis. *** Noķer vēju 1.Pavasaris projām iet, vasara jau zaļo. Mākonis ap sauli iet, putnu balsis čalo. Rītos saule agrāk aust pirms tu atver acis , Vakaros tā jūrā krīt kluss kā dienas tracis. Noķer vēju, nelaid vaļā paslēpies starp zvaigznēm Un, ja gribi spēlēties, nāc uz manām trepēm. 2. Naktī klusā sienāzis drošāk auž dziesmu pirms tu taisies iesnausties.. Noķer vēju, nelaid vaļā paslēpies starp zvaigznēm Un, ja gribi spēlēties, nāc uz manām trepēm. Tu uz rokām laidies miegā, acis aizver ciet Ļauj lai saule jūrā noriet, Atmiņas paliek. Noķer vēju, nelaid vaļā paslēpies starp zvaigznēm Un, ja gribi spēlēties nāc uz manām trepēm. *** Olas Ir kārtējais rīts. Un laiks ir izgrozīts. Un miegs man vēl nāk. Un gribas parunāt. Un saule debsīs. Un putni debesīs. Un mākoņi iet. Ou jē! Olas, olas, olas olas vairs nav! Un vakars ir klāt. Un gribas parunāt. Un filma vēl rāda Ou jē! Olas, olas, olas, olas vairs nav! *** Paņem rokā vakaru Es gribu ,lai Tu līdz ar vakaru, pie manis ciemos nāc es zinu abi mīlam saulrietu, tik uzticies un nāc Mūsu atmiņas un prieks, jūras vējš, kad esmu viens esmu bagāts, esi tu mirkļi, kurus dzīvoju Mēs ejam un tagad līdz ar saulrietu mūs pamanījis ir kāds lai tauriņi griež virpuli, jo šis ir mūsu stāsts Mūsu atmiņas un prieks, nenoguris ceļinieks, mūsu draudzība un miers, tu esi draugs, ja esmu viens Dod savu roku, lai dvēsele dzied, mums kopā vajag iet, lai mirkļi ir šodien, lai atmiņu daudz, Tu esi mans draugs Dod savu roku, lai dvēsele dzied, mums kopā vajag iet, lai mirkļi ir šodien, lai atmiņu daudz, Tu biji un esi mans draugs Mūsu atmiņas un prieks, es nenoguris ceļinieks, mūsu draudzība un miers, tu esi draugs,ja esmu viens. Mūsu atmiņas un prieks, jūras vējš, kad esmu viens esmu bagāts, esi tu mirkļi ,kurus dzīvoju *** Par mums Viņš sēdēja ceļmalā, Nokāris galvu Vērojot, kā citi skrien. Šķiet viņa galvā bij sastrēgums Un cits pēc cita... Notikums ar mums Piedz: Gribas dažkārt jautāt Kas ar jums? Uz kurieni mēs ejam? Un kāds būs iznākums? Aiz katra būs reiz klusāks rīts Un akmenī būs ierakstīts Par mums. Viņš sēdēja ceļmalā, Nokāris galvu Vērojot, kā citi skrien. Šķiet viņa galvā bij sastrēgums Un cits pēc cita... Notikums ar mums Piedz: Gribas dažkārt jautāt Kas ar jums? Uz kurieni mēs ejam? Un kāds būs iznākums? Aiz katra būs reiz klusāks rīts Un akmenī būs ierakstīts Par mums. *** Pasākums ir beigts Es gaidu vienu vārdu, tik patiesu no sirds Un ticību, kas ir pēc tam un, kura nenomirst. Lai lielceļu suņi nobrīnās un rej. Lai es no Tevis, Tu no manis tālu neaizej. Lai tas, kas bijis izsapņots, varu teikt, ka īsts. Un viss, kas bijis mums ir dots, kā sapnis piepildīts. Piedz. Lielceļu putekļi, vējš kas matos pūš, Pasaule, kas kaut kur griežas un līdzi skrien mans mūžs. Neizdziedāta dziesma un par klusu teikts, pasākums ir beigts! Es gaidu vienu dienu, tik patiesu no sirds Un draudzību, kas ir pēc tā un, kura nenomirst, Lai tiem, kuriem jābrīnās, tiem, kuri smej, Lai es no Tevis, Tu no manis projām neaizej, Lai tas, kas bijis izsapņots, varu teikt, ka īsts. Un viss, kas bijis mums ir dots, kā sapnis piepildīts Piedz. 2x Lielceļu putekļi, vējš kas matos pūš, Pasaule, kas kaut kur griežas un līdzi skrien mans mūžs. Neizdziedāta dziesma un par klusu teikts, pasākums ir beigts! *** Pēc pasakas Apsēdies, lūdzu blakus mazliet, neskaitam laiku, lai tas viens iet, bet tu saver manu roku un es esmu tev, to, ka tevi mīlu, lūdzu paturi sev. Bet es apsēžos blakus, durvis ir ciet, bērniem pēc pasakas ir jāiemieg, bet mēs satversim rokas un varbūt mazliet, pie kamīna abiem mums jāiemieg. Apaļš tik mēness, pasauli griež, vien abiem mums rokas, ciešāk jāsaspiež. Apsēdies, lūdzu blakus mazliet, neskaitam laiku, lai tas viens iet, bet tu satver manu roku un es esmu tev, to, ka tevi mīlu ,lūdzu, paturi sev Bet es apsēžos blakus, durvis ir ciet, bērniem pēc pasakas ir jāiemieg, bet mēs satversim rokas un varbūt mazliet, pie kamīna abiem mums jāiemieg. *** Piecas minūtes sev Kad rīts ir atvēris man acis, Lai varētu es lēnām piecelties. Es saprotu, ka mazliet jau par vēlu Un piecas minūtes, un varu nesteigties. Es paspēšu, jo zinu, ka Tu nāksi Kaut mazliet, bet nāksi satikties Un tad, lai diena skrien bez plāna Man piecas minūtes, man vajag apstāties. Piedz. Un tikai mazliet, satvert Tavu roku, Un tikai mazliet, lai varu nesteigties. Un tās būs minūtes, kad sakārtot mums dienu, Un tikai piecas, lai varam pateikties. Un tā, caur dienām cauri skrienot Un tā pret vēju iroties Es nokavēju saules rietu, Es nokavēju Tev visā pateikties. Un tikai tad, kad norietēja saule, Un tikai tad, kad mēness augšā kāpj Es vēlējos, lai man ir tikai piecas minūtes, Tevi modināt. Piedz. Un vienīgais ko sakārtot es protu Ir nakts, kad zvaigznes savu ceļu iet. Es netraucēju viņām rindā stāties Pie mēness visām ciemos iet. Un vienīgais ko sakārtot es protu Ir nakts, kad domas tumsā klīst Un tās ir minūtes man piecas, Kad varu tumsai, un Tev es pateikties. *** Piecelties un iet Es gribu piecelties un lēnām projām iet, Varbūt sākt no tā: nu, uzminiet! Lai tev ir tas, ko teicis kāds, – Es gribu būt mazliet neizdibināms. Lai tev ir tas, ko teicis kāds, – Es gribu būt mazliet neizdibināms. Es gribu piecelties un lēnām projām iet, Es zinu, ka man dažas durvis būs jāaizver ciet. Lai paliek kāda greiza acs, Es gribu palikt tāds, kāds esmu pats! Lai paliek kāda greiza acs, Es gribu palikt tāds, kāds esmu pats! Dažām durvīm tomēr labāk būt ciet: Ne ar visiem vajag vienā ritmā iet. Lai paliek sirdī tas, kā saule riet, – Es gribu dažkārt piecelties un iet. Es gribu piecelties un lēnām projām iet, Varbūt sākt no tā: nu, uzminiet! Lai tev ir tas, ko teicis kāds, – Es gribu būt mazliet neizdibināms. Lai tev ir tas, ko teicis kāds, – Es gribu būt mazliet neizdibināms. Es gribu piecelties un lēnām projām iet, Es zinu, ka man dažas durvis būs jāaizver ciet. Lai paliek kāda greiza acs, Es gribu palikt tāds, kāds esmu pats! Lai paliek kāda greiza acs, Es gribu palikt tāds, kāds esmu pats! Dažām durvīm tomēr labāk būt ciet: Ne ar visiem vajag vienā ritmā iet. Lai paliek sirdī tas, kā saule riet, – Es gribu dažkārt vienkārši piecelties... Dažām durvīm tomēr labāk būt ciet: Ne ar visiem vajag vienā ritmā iet. Lai paliek sirdī tas, kā saule riet, – Es gribu dažkārt piecelties un iet. Es gribu dažkārt vienkārši piecelties un iet, Es gribu dažkārt vienkārši piecelties un iet. *** Pietrūcis viens Dažkārt pietrūcis - kāds vārds, Lai viss būtu - izrunāts. Saprasts, kāpēc dari tā, Vai mums abiem nav jāaizdomā. Pietrūcis viens vārds! Dažkārt pietrūcis - viens glāsts, Lai šis būtu, citāds stāsts. Sajust to, ka svarīgs šāds, Mirklis, kas nav izdomāts. Pietrūcis viens glāsts! Grūtāk ir kad jādomā, Kas īsts no pateiktā. Kaut kas jāizdomā, Kas īsts no pateiktā. Saprasts, kāpēc dari tā, Lai mums abiem nav jāizdomā. Sajust to, ka svarīgs šāds, Mirklis, kas nav izdomāts. Pietrūcis viens! *** Pietura Es Tevi satiku lielceļa malā, Tavā un manā maršruta galā. Tālāk mūs vedīs autobuss kopīgs, Tas mūsu sapņus uz lielceļa savīs. Tu sēdi šoferim kreisajā pusē, Tu dzirdi to, kā sirds mana pulsē. Es no labās Tev dvēseli dodu. Tu satver dvēseli un manu roku. Piedz. Ceļš kaut kur savījies, domas kā vīteņi, Gals tam nav redzams un te mūsu sapņi. Autobuss apstājies pieturā kādā, Kādam no mums būs jāizkāpj ārā. Tu paliki šoferim kreisajā pusē, Es kāpšu ārā kaut sirds mana pulsē. Autobuss aizbrauca, es ceļa malā, Izlieku sapņus ar pasakām ārā. Tu joprojām šoferim kreisajā pusē, Šoferis, Šoferis ir mana sirds, Šoferis ir mana sirds, kas nu Tavā pusē. Piedz. Ceļš kaut kur savījies, domas kā vīteņi, Gals tam nav redzams un te mūsu sapņi. *** Rāmis Pie sienas ir rāmis un tas arī viss Tam Saule spīd cauri-tas noputējis. Ja gribi-ņem nost un projām svied, Bet caurumam sienā ir jāpaliek, Pie sienas ir rāmis - un tas arī viss. Reiz tam bij stikls un reiz tur bij stāsts, Bet ļaužu burzmā to aizķēra kāds. Tam saplīsa stikls un izgaisa stāsts, Kaut rāmi pie sienas kautri pielika kāds. Pie sienas ir rāmis un tas arī viss. Ja rāmī nav bilde, ja rāmī nav stāsts, Diez vai tad rāmi pamana kāds? Es būšu rāmis, lai izpaliek stāsts, Tu redzi bildi, to kāds Tu nāc. Pie sienas ir rāmis un tas arī viss. *** Rudens lapu laime Lietuslāse atsitas pie Tava loga rūts, Palikusi Tava smarža ir uz manas krūts. Pieklauvē pie Tavām durvīm rudens lapu zelts, Aizgājusi vasara nav bijis mirklis velts. Piedz. Es zinu, ka Tu gaidi, Rudens lapu laimi, Un krāsu karuselī, Lai dvēsele Tev zied. Izdziedāta vasara un palicies ir prieks, Nožuvušas asaras un silda pieskāriens, Pieklauvē pie Tavām durvīm rudens lapu zelts, Aizgājusī vasara nav bijis mirklis velts. Es zinu, ka Tu gaidi, Rudens lapu laimi, Un krāsu karuselī, Lai dvēsele Tev zied. *** Sajusts, iemīlēts un svešs Pieskāriens, kad saule riet, Atstāts vējš, kas pļavā dzied. Sajusts, iemīlēts un svešs, Tu un es. Pamodināts saules lēkts, Cits caur citu izauklēts. Sajusts, iemīlēts un svešs, Tu un es. Tev no manis jāaiziet, Lūdzu never durvis ciet. Atnāc lūdzu vēl ar vien, Tad, kad sirds tev dziesmu dzied. Lēniem soļiem tuvāk iet, Izjusts pieskāriens. Nepateikts, bet sagaidīts, Ar tevi rīts. Pazaudēts, te pateikts vārds, Sniegā izkausēts. Sajusts, iemīlēts un svešs, Tu un es. Tev no manis jāaiziet, Lūdzu never durvis ciet. Atnāc lūdzu vēl ar vien, Tad, kad sirds tev dziesmu dzied. Pieskāriens, kad saule riet, Atstāts vējš, kas pļavā dzied. Sajusts, iemīlēts un svešs, Tu un es. *** Sievas mātes gaidās ******* Zirdziņš skrien un skraida, Sievas māti baida. Ragavās tā nevar iesēsties, Vec tā priekšā kratās, zirgam acīs skatās, Zirdziņš kreiso kāju sniegā spiež. Tā jau trešo stundu, Es ar skatu mundru. Skatos kā šie sniegā mētājās. Sievas māte bārdās, Zirgs aiz smiekliem ārdās, Te nu laikam abiem diviem prieks. Es saku: mīļo draudziņ smaidi, Sievas māti gaidi, Varbūt tā pie tevis šodien brauks, brauks, brauks, Zirgs tai gulēs ratos , Sniega bālos ratos. Sadziedāsim kopā mēs, mēs, mēs Bet es tev saku smaidi Sievas māti gaidi Varbūt tā pie tevis šodien brauks, brauks, brauks, Zirgs tai gulēs ratos , Sniega bālos ratos. Sadziedāsim visi kopā mēs, mēs, mēs Pulkstenis sit jau divi, Mākoņi ir zili. Sievas mātes ciemos vēl nav, Dzirdams tikai troksnis, lielais zirga solis. Tumsai pretim traucas kumeļš stalts, Kūlbā pieci vīri, tā kā sniega vīri. Sievas māti blakus sev spiež. Te nu visi esam, laimi mēs jums nesam Visi kopā pirmo deju griež. Es saku: mīļo draudziņ smaidi, Sievas māti gaidi, Varbūt tā pie tevis šodien brauks, brauks, brauks, Zirgs tai gulēs ratos , Sniega bālos ratos. Sadziedāsim kopā mēs, mēs, mēs Bet es tev saku smaidi Sievas māti gaidi Varbūt tā pie tevis šodien brauks, brauks, brauks, Zirgs tai gulēs ratos , Sniega bālos ratos. Sadziedāsim visi kopā mēs, mēs, mēs *** Sakārtots it viss Diena jau aizgāja palika saule, jāgaida abiem mums rīts Pamodies Mēness iznāca uz mēles, zvaigznes ņem sev līdz Saule aiziet uz citu debess pusi, zvaigznes to pavadīt beidz Sakārtojies viss debesjums vietas ieņemt steidz. Piedz. Sakārtots it viss, debess mājoklis tev uz manām rokām jāiemieg, Sakārtots it viss, debess mājoklis tev uz manām rokām jāiemieg. Nakts kad aizgāja, atnāca saule, modinās tevi rīts un uz tavām rasas kurpēm tev būs uzrakstīts. Nakts kad aizgāja, atnāca saule, modinās tevi rīts un uz tavām rasas kurpēm tev būs uzrakstīts. Piedz. Sakārtots it viss, debess mājoklis tev uz manām rokām jāiemieg, Sakārtots it viss, debess mājoklis tev uz manām rokām jāiemieg. *** Sasien manas domas Sasien manas rokas, Nesaki neko. Ar sasietām rokām, Man nav jādzīvo. Aizsien manu muti, Nesaki neko. Ar aizsietu muti, Man nav jādzīvo. Lasi manas vēstules, Un nesaki neko. Tev no manām vēstulēm, Nav sapņi jāsapņo. Lasi manas domas, Un nesaki neko. Tev ar manām domām, Ir kopā jādzīvo. Dienas un pulksteņi tagad ātrāk skrien, Dienas tagad aiziet, bet rīt jāpaliek. Dienas kā pulksteņi tagad ātrāk skrien, Tev priekš manis un man priekš tevis laika nepietiek. Sasien manas rokas, Nesaki neko. Ar sasietām rokām, Man nav jādzīvo. Aizsien manu muti, Nesaki neko. Ar aizsietu muti, Man nav jādzīvo. Saplēs manas vēstules, Un nesaki neko. Tev no manām vēstulēm, Nav sapņi jāsapņo. Lasi manas domas, Un nesaki neko. Tev ar manām domām, Ir kopā jādzīvo. *** Sauja Saujā iekrīt rasas lāse un par visu smej, Ļauj tā šobrīd priecāties mazai dvēselei. Klusi tā uz saujas lūdz, 'Lūdzu neaizmūc.' Turi mani cieši ciet, atļauj kopā iet. Piedz. Atver sauju, neturi ciet Rasas lāse tev saujā dzied Tomēr nelaid saulē to, Lai tā neizgaro. Atver sauju, klusu, klusu un uz priekšu ej. Atļauj ceļā lūkoties, mazai dvēselei. Lai tā visur, kurp tu ej, Saujā klusi smej, Un ja grūti ceļu iet, dziedi dvēselei. Piedz. Atver sauju, neturi ciet Rasas lāse tev saujā dzied Tomēr nelaid saulē to, Lai tā neizgaro. *** Saule, sildi vēl No rīta, no rīta es augšā pieceļos, Un logā, un logā es tūlīt ieskatos. Un redzu, un redzu, ka saule pretim māj, Tā stāsta, tā stāsta, ka pavasaris klāt. Piedz. 2x Saule, saule, sildi vēl, saule, sildi vēl, Saule, saule, saule, sildi vēl. Un skatos, un skatos, ka sniegpulksteņi zied, Un kokos, un kokos jau pirmie strazdi dzied. Un saule, un saule man smaidot pretim māj, Tā stāsta, tā stāsta, ka pavasaris klāt. Piedz. 2x Saule, saule sildi vēl, saule sildi vēl, Saule, saule, saule, sildi vēl. No rīta, no rīta es augšā pieceļos, Un logā, un logā es tūlīt ieskatos. Un redzu, un redzu, ka saule pretim māj, Tā stāsta, tā stāsta, ka pavasaris klāt. Piedz. 4x Saule, saule, sildi vēl, saule, sildi vēl, Saule, saule, saule, sildi vēl. *** Saules pusē Mēs satikāmies kaut kur saules pusē, Kad lietus mākonis bij' tālu prom. Kad saulriets neko nesaka, bet klusē, Un mirklis ļauj mums nesacīt neko. Ar tauriņiem, kas pļavā ziedos lēkā, Un sienāzi, kurš otrreiz dziesmu sīc. Mēs sadevāmies abi roku rokās, Un devāmies tad saulesrietam līdz. Piedz. Ir apstājies mums laiks uz īsu mirkli, Un saul'riets bijis mūsu liecinieks. Pat šodien pasacīt tev bikli, Es vēlējos par mirkli teikt paldies. Ar zvaigznēm rotaļāties gāja Mēness, Un tumsai līdzi centas steigties rīts. Un rīta rasā Tev es teikšu paldies, Lai nepaliek tas Tev nepasacīts. Piedz. Es nelieku tev stāvēt saules pusē, Es nevēlos, lai vienmēr smaidīt sāc. Bet varbūt apstājies, ar rietu klusē, Kad vēlies, droši ciemos nāc. *** Sniega bumbas Ir laukā uzsnidzis jau pirmais sniegs, Un man nu lielais prieks. Es gribu ar tevi spēlēties, Tev tik prātā viens. Un manos matos sniegu pārslas krīt, Nezinu, kas būs rīt, Tāpēc nāc un būsim kopā mēs. Spēlēsim paslēpes. Piedz. 2x Sniega pārslas tavos matos kūst, Un lāstekas no kokiem lūst. Bet tu un es, bet tu un es, Spēlēsim paslēpes. Tad vēlāk sniegavīrus celsim, Un sniega bumbas lielas velsim. Mammai, tētim skaļi teiksim, Ka Ziemassvētkus mīļi sveiksim. Mēs skaļi dziesmas dziedāsim, Un Ziemassvētkus svinēsim. Jo šajā nakti vēlies tu un es, Kaut zvaigznes spožāk mirdzētu. Piedz. 8x Sniega pārslas tavos matos kūst, Un lāstekas no kokiem lūst. Bet tu un es, bet tu un es, Spēlēsim paslēpes. *** Sirds kabatā Viņš viņai satvēra roku, Kad nosala tā. Viņš viņas bildi tur Sirds kabatā. Viņš varbūt zina, kā sāp, Kad nav it nekā!? Viņš viņu mīl no sirds vispatiesāk. Viņa tam satvēra roku, Kad nosala tā. Viņa tā bildi tur Sirds kabatā. Viņa varbūt zina, kā sāp, Kad nav it nekā!? Viņa viņu mīl no sirds vispatiesāk. Piedz.: Kad norietēs saule un uz apvāršņa miers, Es aiziešu tur, kur bijis nav it neviens. Es būšu starp krāsām, lai neredz neviens, Es satveršu tevi, lai neesmu viens. Mēs abi satversim rokas, kad auksti būs tām. Mēs otra bildi turam sirds kabatā. Mēs abi zinām, kā sāp, kad nav it nekā!? Mēs mīlam abi viens otru vispatiesāk! *** Starp kritušām lapām Es iešu Tev pretī, un teikšu, lai nāc starp kritušām lapām, rītu modināt sāc. Es izgāju naktī, lai no rīta būtu klāt, starp kritušām lapām, tevi modināt. Piedz. 2x Starp kritušām lapām, kādas cerības dzimst, starp kritušām lapām, kādas atmiņas mirst. Tā cauri caur dienām, kuras nesatur prāts, tās paliek starp lapām, kuras sabradā kāds. Lai vējš izpūš lapas, lai kūleņo prāts, es iešu tev pretī, un teikšu ,,Nāc" Piedz. 4x Starp kritušām lapām, kādas cerības dzimst, starp kritušām lapām, kādas atmiņas mirst. *** Šis mirklis nemelo Es Tevi satiku pie saulesrieta durvīm, Kad vakars piekusis un rasa gulēt iet. Tu atļāvi man mazu brīdi palikt, Un sajust to, kā pavasaris zied. Tu man neprasīji ko un arī kāpēc, Es atnācu, jo Tu man īpašs tāpēc. Ar saulesrietā dzertu tēju, Es Tevi iemīlēju. Piedz. Un tikai tad uz Mēness iznākšanas mirkli, Es sapratu, ka mani Tu dzirdi, Un šobrīd vairāk man nevajag neko, Šis mirklis nemelo. Es Tevi satiku pie saulesrieta durvīm, Kad vakars piekusis un rasa gulēt iet. Tu atļāvi man mazu brīdi palikt, Un sajust to, kā pavasaris zied. Tu man neprasīji ko un arī kāpēc, Es atnācu, jo Tu man īpašs tāpēc. Ar saulesrietā dzertu tēju, Es Tevi iemīlēju. Piedz. Un tikai tad uz Mēness iznākšanas mirkli, Es sapratu, ka mani Tu dzirdi, Un šobrīd vairāk man nevajag neko, Šis mirklis nemelo. *** Tas ir Ģirts 2x Kas tur smird aiz gultas? Kas tur smird aiz gultas? Kas tur smird aiz gultas? 2x Tās ir Kristas čības, Tās ir Kristas čības, Tās ir Kristas čības. 2x Kas tur sēž pa labi? Kas tur sēž pa labi? Kas tur sēž pa labi? 2x Tas nav Ģirts, Tas nav Ģirts, Tas nav Ģirts. 2x Kas tur tirin’ kāju? Kas tur tirin’ kāju? Kas tur tirin’ kāju? 2x Tas nav Ģirts, Tas nav Ģirts, Tas nav Ģirts. 2x Kas tur sapirdās? Kas tur sapirdās? Kas tur sapirdās? 4x Tas ir Ģirts, Tas ir Ģirts, Tas ir Ģirts. *** Tas kaut kur gaisā plivinās Pēc vējā izkaisītiem vārdiem, Pēc nedomātiem, izrunātiem. Tu pateici, lai projām eju, Bet sakot aizmirsi par vēju. Un paliek tas, kas nedomāts, ko dusmās pateicis ir kāds, Tas kaut kur gaisā plivinās. Pēc vējā izkaisītiem mirkļiem, Pēc domātiem, bet neizdzīvotiem. Tu pateici, lai projām eju, Bet sakot aizmirsi par vēju. Un paliek tas, kas nedomāts, ko dusmās nokavējis kāds, Tas kaut kur gaisā plivinās. Pēc izkliedētiem, izkaisītie, Pēc palaistiem un daudziem citiem. Es neteicu, es projām eju, Un līdzi ņemu vēju Lai paliek tas, kas nedomāts, ko dusmās nokavējis kāds, Tas kaut kur gaisā plivinās. Pēc izkliedētiem, izkaisītie, Pēc palaistiem un daudziem citiem. Es neteicu, es projām eju, Un līdzi ņemu vēju Lai paliek tas, kas nedomāts, ko dusmās nokavējis kāds, Tas kaut kur gaisā plivinās. 3x *** Tavās rokās mana dvēselīte sēž Satvert vakaru aiz rokas, Ļaut, lai upe lēni, lēni plūst. Pļavā sasiet domas, sakraut zārdos, Es nemācēju pateikt skaļos vārdos. Piedz. Apstājies uz mirkli novakara vējš, Tavās rokās mana dvēselīte sēž. Neatlaist pulksteni, turēt to ciet, Noturēt laiku, bet pārējais lai iet. Mēness velk mākoņus, nakti maina rīts, Bet paliek daudz vēl kas nepasacīts. Piedz. Apstājies uz mirkli novakara vējš, Tavās rokās mana dvēselīte sēž! *** Tā lūk man iet Ir aizgājis rīts, Viss klusumā tīts. Es eju tam līdz, Lai sapnis piepildīts. Kad saule par vēju, Kopā es eju. Kad mēness un zvaigznes, Es iemīlēju. Piedz.: 2x Tā lūk man iet, Ļaujiet man iet. Jo sirds mana dzied, Tevi mīlu ar vien. Par sauli es kļūtu, Lai labāk jums būtu. Un viss ko es jūtu, Tas vienam par grūtu. Tad dotu tev plaukstu, Lai nav tev par aukstu. Es ņemtu tevi līdz, Tur kur aiziet rīts. piedz.: 2x *** Tā visa ir spēle Vai nomira mīla? Es teiktu, ka nē. Bet piedzima spīts, Lūk, tas jāārstē! Tā visa ir spēle! Kur drīkst jautāt: “Kāpēc?” Tā tā visa ir spēle! Pēc kuras nesāpēs… Cik mūžu ir mīlēts? Cik domāts...! Nav vērts!?! Cik pateiktos vārdos – Nav pazaudēts... Tā visa ir spēle! Kur drīkst jautāt: “Kāpēc?” Tā tā visa ir spēle! Pēc kuras nesāpēs… Vai mīlestība izgaist? Vai cerība zūd? Ja spītība atnāk… Tad mīlestība jūt!!! Tā visa ir spēle! Kur drīkst jautāt: “Kāpēc?” Tā tā visa ir spēle! Pēc kuras mums nesāpēs… *** Tāds ir mans mūžs Es sapinos vējā, No stūriem, kas pūš. Vienam es pieķēros, Un tāds mūsu mūžs. Es nebaidos saķert, Vējus, kas pūš. Tiem izskrienot līdzi, Bagāts mans mūžs. 2x Es apjuku krāsās, Kad debesis zied. Bet vienai es pieķēros, Lai varam iet. Es nebaidos debesīs, Krāsas liet. Es nebaidos saulrietā, Dvēseli siet.. 2x Es pieķēros cilvēkiem, Un lapām, kas krīt. Es sajaucu krāsas, Un teicu, ka mīl. Es pieķēros Tev, Un vējiem, kas pūš. Es bagāts, Jo tāds ir mans mūžs. 3x *** Tā pat to nesapratīs Nozvana pulkstenis - citādāks rīts, Starp spilveniem iesprūdis spīts. Es meklēju to, kur par Tevi vēl vakar, Bij dzejolis uzrakstīts. Mazliet par ilgām, par to, kas ir bijis, Cik apmāts, nesavaldīgs. Cik patiess - lai paliek, Šis citādāks rīts. Man paliek vēstule atvilknē, Tur pagātne nav jāmeklē. Es gribu šo rītu, bet Tevis tur nav, Klusumu pārtrauca strīds, Es modīšos - šis citādāks ir rīts. Apstājies pulkstenis - citāda diena, Šķiet visu dienu līst. Es meklēju to, kur par Tevi vēl vakar, Bij dzejolis uzrakstīts. Par rokām, ko satvēru aizverot durvis, Cik sasteigts un nepaklausīgs. Cik patiess, cik patiess - lai paliek - Tā pat to nesapratīs! *** Tev ir maza, mīļa sirds Es sadzirdu rītu pie tavām durvīm, tas stāv. Tas atnācis klusi ir modināt, Tam neprasi daudz, tam ir jāaizbrauc. Tas atnācis mirkli, bet to projām sauc, Tas atnācis nesacīt tev daudz. Es sajūtu vakaru, saguris pretī tev stāv. Tas atnācis tevi ir mierināt, Tam neprasi daudz, tam ir jāaizbrauc. Tas atnācis mirkli, bet to projām sauc, Tas atnācis nesacīt tev daudz. Piedz. 2x Tev ir divas siltas rokas, Tev ir acis, kuras mirdz. Tev ir dvēsele, kas staro, Tev ir maza, mīļa sirds. Es gribu būt nakts, kas klusi aiz durvīm tev stāv. Tas atnācis klusi tevi iemidzināt, Man neprasi daudz, man ir jāaizbrauc. Es atnācu mirkli, jo nakts mani sauc, Es atnācu nesacīt tev daudz. Piedz. 2x Tev ir divas siltas rokas, Tev ir acis, kuras mirdz. Tev ir dvēsele, kas staro, Tev ir maza, mīļa sirds. 2x Man ir divas siltas rokas, Man ir laiks, kas projām rit. Man ir dvēsele, ko neredz, Man ir saskrāpēta sirds. *** Tevi te gaida kāds Novakars, kad zemi jau skauj, Dienas nastu aizmirst tas ļauj. Saule apvarsnī tā riet, Mani soļi uz mājām iet. Un pie durvīm atstāj dienu steigu, Nopūties un iekšā nāc. Kamīns klusi dungo dziesmu, Tevi te gaida kāds. Pulkstens izlauzies caur nakti bez steigas, Kluss un pamests kamīns jau snauž. Mēness nostājies starp zvaigznēm, Jaunu rīta gaismu pauž. Rīts ar sauli tevi modina un skrien, Celties dienai ceļu iet, Un ja ceļa oļi spiedīs, Tevi te gaidīs kāds. Novakars, kad zemi jau skauj, Dienas nastu aizmirst tas ļauj. Saule apvarsnī tā riet, Mani soļi uz mājām iet. *** Tu esi mans draugs vienīgais 2x Es redzu kā durvis tu aizver ciet, Tu gribi, lai nesāku projām iet. Lai viss, kas bijis kā migla gaist, Tev negribas mani iekšā laist. Piedz. 2x Tas, kas bijis to neizmainīt vairs, Tu esi mans draugs vienīgais. Mums tagad ir mirklis jāizmanto, Ejam uz priekšu mums jānoķer to. 2x Bet tagad es ņemšu tevi aiz rokas, Un neteikšu kurp ies. Kur vedīs soļi un kritusī migla, Mums vajadzēja satikties. Piedz. 2x Tas, kas bijis to neizmainīt vairs, Tu esi mans draugs vienīgais. Mums tagad ir mirklis jāizmanto, Ejam uz priekšu mums jānoķer to. 2x Nu mani soļi tev pretī skrien, Bet varbūt Tev ar to nepietiek. Es iešu klusi, pa citu pusi, Lai satiktu tevi un viss. Piedz. 2x Tas, kas bijis to neizmainīt vairs, Tu esi mans draugs vienīgais. Mums tagad ir mirklis jāizmanto, Ejam uz priekšu mums jānoķer to. *** Tu esi pavediens Es gribu iet tur, kur ir ceļa gals, Jo varbūt mani gaida tur Tava balss…? Tavās rokās varbūt laime sēž – Mīl vai nemīl – plēš… Manu mīlestību kāds maļ un maļ, Es negribu trīs soļus kāpt atpakaļ. Laiks iet un lēnām, lēnām, lēnām dzēš, Mīl vai nemīl – plēš! Piedz. Es gribu, lai kopīgs mums ceļa gals, Es gribu, lai sauc mani Tava balss – sauc… Mans klusums – Tavs klēpis, Tava balss – mans miers, Var būt, ka Tu esi mans pavediens!? Tu esi pavediens!? *** Tu esi starp pienenēm pļavā Atnāca vakars pie tavām durvīm kluss, Iekāpa zvaigznes tavā plaukstā un dus. Un tu sēdi viena starp pienenēm pļavā Un zini, ka nav kur skriet. Atnāks rīts ar taviem sapņiem un nakti aizvērs ciet, Atnāks rīts ar taviem sapņiem un nakti aizvērs ciet. Piedz. 2x Tu esi starp pienenēm pļavā, tu esi, kur saule riet. Tu esi manā sirdī vai ar to tev nepietiek? Apgūlies rīts, uz taviem pleciem kluss, Apsedzies miglā, tavs sapnis pie pārējiem dus. Un tu sēdi viena starp pienenēm pļavā Un zini, ka nav kur skriet. Atnāks nakts ar taviem sapņiem un dienu aizvērs ciet, Atnāks nakts ar taviem sapņiem un dienu aizvērs ciet. Piedz. 5x Tu esi starp pienenēm pļavā, tu esi, kur saule riet. Tu esi manā sirdī vai ar to tev nepietiek? *** Tu no manis ******* Aizej tu ar rīta sauli, Nakts tā nemanot ir cauri. Naktī tava roka sniedz, šeit tu šonakt nepaliec. Paliek ilgi svētais gars, Rīta smaržā zāle smārc. Saule, koku ēnas liec, šeit tu šonakt nepaliec. 2x Tu no manis projām ej, Tu no manis projām ej. Tu no manis projām ej, Tu no, Tu no, tu no manis. Rīts ar putnu balsī nācis, Mani līdzi padevīgi vācis, Dienai nu jau saku čau, Kaut vai tevis vairāk nav. Tevi rīts ir līdzi rāvis, Tu tai līdzi padevīgi gāji. Atpakaļ tev ceļa nav, Tu no manis aizej jau. Tu no manis projām ej, Tu no manis projām ej. Tu no manis projām ej, Tu no, Tu no, tu no manis projām ej. Nu jau manas durvis ciet, Mani soļi tālāk iet. Neredzēta paliek seja, Es no tevis projām eju. Tu no manis projām ej, Tu no manis projām ej. Tu no manis projām ej, Tu no, Tu no, tu no manis. Tu no manis es no tevis, Tu no manis es no tevis, Tu no manis es no tevis, Tu no manis es no tevis, Tu no manis projām ej, Tu no manis projām ej. Tu no manis projām ej, Tu no, Tu no, tu no manis. *** Un tikai mazliet No sākuma pieķēros tikai mazliet, jo es taču nezinu cik tālu iet, vai sniegsi tu roku, vai lūgsi lai nāk, es pieķēros tev mazliet citādāk. Es pieķēros saulrietam tikai mazliet, jo es taču nezinu cik tālu riet, es baidījos prasīt, baidījos tvert, es baidījos tevi nesatvert. No sākuma tikai ,tikai mazliet, es pieķēros Tev, neko nesakiet, no sākuma tikai, tikai mazliet, es pieķēros tev ,neko nesakiet. Es aizveru acis tikai mazliet, ar sapņiem es varu, man jāpietiek, ar sapņiem un domām mani nesodiet, es aiziešu tur, kur man jāaiziet. No sākuma tikai, tikai mazliet, nesakiet skaļi, bet paturiet, jo es taču nezinu cik tālu iet. tas izauga liels no mazuliet. Jo es taču nezinu cik tālu iet, tikai lūdzu nepārmetiet 2x *** Varbūt te es patiesi iemīlos Pieklusis vakars, pie lieveņa apstājos, Varbūt es tādos iemīlos! Atverot durvis, uz mirkļiem noskatos, Kā paņēmu tos, un atkal iemīlos. Man līdzi nāk smarža un viss, kam pieķēros, – Debesis, vējš – tas, no kā atsakos. Es esmu te, uz lieveņa apstājos. Varbūt, te esot, es patiesi iemīlos. Piedz. Tas nekas, ja kādreiz kļūdījos, Tāpēc es tagad pieceļos. Piedod, ja šobrīd atskatos, Es atskatos, lai mācītos. Es satveru roku un acīs Tev ieskatos, Es satverot atlaižu, promejot atskatos. Atverot durvis, uz mirkli apstājos: Varbūt es iemīlos? Man līdzi nāk smarža un viss, kam pieķēros, – Debesis, vējš un tas, no kā atsakos. Es esmu te, uz lieveņa apstājos. Varbūt te es patiesi iemīlos. Piedz. Tas nekas, ja kādreiz kļūdījos, Tāpēc es tagad pieceļos. Piedod, ja šobrīd atskatos, Es atskatos, lai mācītos. *** Vēl vienu reiz Es paņēmu vakaru pie Tevis un gāju, Lai satiktu Tevi vēl reiz. Pirms piegāju klāt Tev es pajautāju, Vai drīkstu vēl vienu reiz. Piedz. Uz Tavām rokām sagaidīt rītu, Mirkli atstāt šo neatpazītu, No Tavas elpas, kas pieskarties steidz, Vai drīkstu ar Tevi vēl vienu reiz. Es atnācu šeit, jo noticēju, Ka satikšu Tevi vēlreiz. Zem vakara zvaigznēm aizmirstam dienu, Šāds mirklis ir pēdējoreiz. Piedz. Uz Tavām rokām sagaidīt rītu, Mirkli atstāt šo neatpazītu, No Tavas elpas, kas pieskarties steidz, Vai drīkstu ar Tevi vēl vienu reiz. Es paņēmu vakaru pie Tevis un gāju, Lai satiktu Tevi vēl reiz. Pirms piegāju klāt Tev es pajautāju, Vai drīkstu vēl vienu reiz. Piedz. Uz Tavām rokām sagaidīt rītu, Mirkli atstāt šo neatpazītu, No Tavas elpas, kas pieskarties steidz, Vai drīkstu ar Tevi vēl vienu reiz. *** Viens un tas pats Pasaule griežas, tā neapstājas, viens un tas pats. Vakaros saulriets, saullēkts no rīta, atkal tas pats. Nāk ļaudis pretī, nepaceļ galvu, bēdīgs ir skats. Es apstāties protu, lai satvertu roku, lai neesmu viens pats. Piedz. Un vienmēr būs blakus mans pagātnes laiks, Bet šodienu varu es neatlaist, Ja šodien man mirklis, mirklis ir skaists Tas patiess un tāds ir tas vienīgais. Skriesim caur peļķēm uz pasaules malu, lai citādāks ir skats. Miglā spēlēsim paslēpes abi un tas nav tas pats. Sekosim mākoņiem, kritīsim pļavās, dīvains šis fakts. Laimīgs ir brīdis, kad esi man blakus, kad neesmu viens pats. Piedz. Un vienmēr būs blakus mans pagātnes laiks, Bet šodienu varu es neatlaist, Ja šodien man mirklis, man mirklis ir skaists Tas patiess un tāds ir tas vienīgais. *** Visus vadus koferī Mēs aizbraucām uz balli, bija auksts. Mēs izkrāmējām tumbas, izkāpām paši. Arī izlikām vadus. Lai varētu sākt spēlēt, Bet tas nebija īstais kultūras nams. Piedz. Koferī, lielajā koferī, lielajā visus vadus liekam lielajā koferī. (Joferī) Koferī, lielajā, koferī lielajā visus vadus liekam lielajā koferī! (Neskaidra cilvēka pants, šļupsti….) Piedz. Koferī, koferī, visus vadus liekam lielajā koferī. koferī, joferī, visus vadus liekam lielajā koferī. Nu, kā būs? Baigi labais! Eu, veči ejam dzert tēju… Piedz. Koferī, koferī, visus vadus liekam lielajā koferī. koferī, joferī, visus vadus liekam lielajā koferī. Beigās visiem koferī… *** Wir Lieben unsere Lettland - Hallo Johanna! - Hallo Martin! - Wie gehts dir? Ja guht, un dir? Super! - Was machst du? - Singe… - Wier singen beide? - Fur was? - Fur Lettland. Fur Liebe? Ja! - Unsere Liebe, oder? - Ja. - Wier Lieben beide Lettland! - Auch Deutschland. - Auch Kalni - Ja. Ich Liebe meine Lettland Ich Liebe meine Lettland Wier beide Lieben Lettland. Wier Lieben unsere Lettland. Wier Lieben unsere Lettland. Wier Lieben unsere Lettland. Wier Lieben beide Lettland Wier Lieben beide Lettland. oooo Wier Lieben beide Lettland Ja, Ok. Ich liebe meine Lettland Ja, wier lieben unsere Lettland Ja, was ist mit dir? Du liebst deine Land? Ja, ich Liebe meine Land. Was gefelt dir in Lettland? Baume Hause, Manshen, Deine Haus Du Liebst unsere Lettland, ja! Wunderbahr! Wier Lieben beide Lettland Wier Lieben beide Lettland Wier Lieben beide Lettland Ich Liebe auch Deutshland Ich wahr da einmahl,oder zweimahl, dreimahl, oder vielmahr. Vielleicht ofter, denkst Du? Ich Liebe meine Lettland Un Du liebst deine Deutshland Wier Lieben beide Lettland Wier Lieben beide Lettland. *** Ziemas dziesma Aiz kāda durvīm varbūt šonakt snieg – balts sniegs, Un sniegavīrs ir kāda maza bērna nepiepildīts – prieks! Lai mazās ragavas ar tēta soļiem cauri sniegam brien, Un, kādu mīlot, kādam dziesma jānodzied. No sirds mēs smiesimies ar tiem, kas sniegā krīt, Un gaidīsim, ko gribam sagaidīt. Lai pietiek prieka mums, Mēs dalāmies ar jums. Aiz kāda loga varbūt šonakt kaut kur kūst – balts sniegs, Un lielais kalns ir kāda maza bērna nepiepildīts prieks. Lai mazās slēpes, kurās bērna kājas, prom uz kalnu skrien, Un, kādu mīlot, kādam dziesma jānodzied! No sirds mēs smiesimies ar tiem, kas sniegā krīt, Un gaidīsim, ko gribam sagaidīt. Lai pietiek prieka mums, Mēs dalāmies ar jums. Lai ir aiz jūsu logiem, durvīm šajā ziemā – balts sniegs! Lai ģimene, ko mīlam, ir ar mums un ir mūsu prieks. Lai ir mazliet, kā ilgoties, kurp iet, Pat tad, ja šonakt ļoti, ļoti, ļoti, ļoti stipri snieg! No sirds mēs smiesimies ar tiem, kas sniegā krīt, Un gaidīsim, ko gribam sagaidīt. Lai pietiek prieka mums, Mēs dalāmies ar jums. *** Ziemā kājas slīd uz priekšu ******* Tu man ļāvi sniegā krist, mētāties ar pikām, Un uz tavas loga rūts izdziedāties dziesmām. Priecāties par saules sniegā izkausētām pūkām, Un uz aizsalušā dīķa nostāties uz vecām slidām. Piedz. 2x Ziemā kājas slīd uz priekšu, Saule kausē balto sniegu. Sniegputenis aizpūš ceļu, Es pie, Tevis eju. Ziemā kājas. Saule kausē. Sniegputenis, Es pie, es pie Tevis eju. Klusums, miers un baltā daba, guļu vēl meža lokā, Paslēpta ir sniega pika, izkūst tavā rokā. Tik un tā no ziemas priekiem, bijis mums ir daudz, Prieks, ka sniega eņģelīši, mums ap māju daudz. Piedz. 4x Ziemā kājas slīd uz priekšu, Saule kausē balto sniegu. Sniegputenis aizpūš ceļu, Es pie, es pie Tevis eju.