Mazliet ar asarām, mazliet no lietus,
Es tīru savu dvēseli un mazgāju logus.
Es gribu sakoptu visu ap sevi,
Patiesu bildi un patiesu Tevi!
Ja mēs kādreiz šķīrāmies, Vai šķirsimies kā ne, draugi. Tad zini, ka es piedodu, Bet zini!? Viss ir cauri. Tā tas notiek, zari lūzt, Tos sazāģē un daži pūst. Ne mums kādam jāizpatīk, Ne mums jābūt draugiem. Paliksim pie nosaukuma, Draugi - blakus prauliem. Mainās mūsu uzskati, Mainās mūsu domas. Žēl (varbūt), ka mazliet atlaidām, Mūsu dotās rokas. Tā tas notiek, šķirās, dzimst. Visam kādreiz jānomirst. Es eju laimīgs, mācos krist, Piecelties un dubļust brist. Dzīve mainās, draugi zūd, Varu labs pret Tevi būt. Bet, ja šķīrušies mēs esam, Tālāk katrs savu dzīvi nesam.
Tā daļa no manis,
Un tāds es esmu.
Es dziļi savu prieku un…
Asaras nesu.
Gluži, kā rasa,
Kas apklāj smilgas.
Ir, dažkārt, pēc miera
Manas patiesās ilgas.
Jūs daliet pasauli,
Jūras un mežus.
Es ļoti Tuvu –
Vairs nelaižu svešus.
Šādi ir rīti,
Kad mostās daba.
Man vajag pasauli,
Lai tā ir laba.
Vai ticu, ka var tā?
Ne, paaudze mana.
Līdz cilvēcībai,
Vēl taka ir gara.