Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Nu, kādi mēs paziņas,
Kādi mēs draugi?
Nevajag izlikties,
Sen viss ir cauri.

Tu vienkārši lūri,
Kā zaglis ap stūri.
Un drīzāk pat priecājies,
Ja man ir grūti.

Nu, nesauc mani tad labāk par draugu.
Jo Tu taču nezini, kā es te augu!?

Nu, kādi mēs paziņas,
Un kādi vēl draugi?
Bet labi, ja zinām,
Ka srarp mums viss cauri.

Nevajag izlikties, teātri spēlēt!
Tu vari droši citur laiku tērēt.
Es brutāli izmetu, kas sāpējis reiz,
Un nebūs tādu vārdu – “gan nākamreiz”!

Un tādus, kurus tiešām, par Draugiem sauc,
Ir jāmīl no sirds un jāpiebrauc!

Kādi mēs paziņas,
Nu, kādi vēl draugi?!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Mazliet rūgtas asaras,
Kas nerit pār, pār vaigu.
Es noriju, kā siekalas,
Tās šobrīd neatraidu.

Lai birst, kā pupas,
Un tek, kur grib.
Man klusi pašam…
Jānorij.

Tā mazliet rūgtās asaras,
Uz vaigiem, tomēr! Izlaužas.
Lai birst, kā pupas, atsitas!
Es raudu, man nav jākaunas.

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Es, dažkārt, negribu
Trokšņainu dienu.
Bet naktis ar mēnesi,
Un varbūt bez…miegu.

Tā vienkārši apstāties,
Jā, tā arī daru!
Es izstaigāju
Pats savu pļavu.

Domas, kā papīra lidmašīnas,
Nolaižas uz apvāršņa strīpas.
Un acis seko, kā zvaigznes krīt,
To gribētos rīt kādam pastāstīt.

Bet…
Labāk nevajag, turu pie sevis,
Un uzrakstu tās uz mālainās zemes.
Būs lietus un varbūt tas izdzēsīs tās,
Mana papīra mašīna nolaižās.

Tā aizķer smilgas un tieši pret sauli,
Sadeg tās spārni, jo nakts atkal cauri.
Lietus vēl nav, un domas guļ mālos,
Es iešu, kad varēšu, pacelšos spārnos.

Lai atkal naktī redzētu zvaigznes,
Un klusi raudātu, smietos aiz laimes.
Tici man, es pierakstīšu!
Ko?
Tu zināsi!
Kad noķersi manu papīra lidmašīnu!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Uz pasaules viss nav salabots!
Uz riņķi! Un drīz viss būs atkārtots.
Vara un nauda mainās, kā zeķes,
Es Tavās rokās ielikšu puķes!

Turi tās cieši, kā dvēseli manu,
Citas puķes es neatradu.
Šīs tagad zied, gar pļavu kur minu,
Bez iemesla Tev tās pasniegt es gribu.

Tur pļava ar ziediem un vilcienu sliedes,
Un lēni es noslauku sviedrus no pieres.
Bet jūtu! Tik ļoti! Ka dvēsele kliedz!
Nesaki vārdus un neaiztiec!

Lai pasaule griežas, un sliedes klaudz,
Man bija pie Tevis vēl jāatbrauc.
Ziedi bez iemesla, pļava ar vēju,
Jā, varbūt es kaut ko nokavēju.

Pasaule steidzas, tam jāizbeidzas!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis 
Nekas jau mums nepieder,
Viss ir uz mirkli.
Vien izbaudīt ļauts, ja prot!?
Ar sirdi!

Nekas jau nav mūsu, 
Ne zeme, ne mājas.
Viss beigsies tad,
Kad basas būs kājas.

Nekas jau mums nepieder,
Mēs mānām sevi.
To pārdos, atdos,
Jā, arī zemi.

Es vienkārši baudu to,
Kas man dots.
Un laimīgs par to,
Kas piedzīvots!

M. Bergmanis 15. dec. 2021.
Posted on by Mārtiņš Bergmanis 
Zem drēbēm dzīst rētas,
Nesadziedētas.
Tās neredzēs citi,
Tās jutīšu pats.

Tā viena pēc otras 
Uzrodas, dzīst.
Un, šķiet, ka tās
Pasauli – nepazīst.

Es cenšos tās paslēpt,
Zem balta krekla.
Bet dažkārt pati sāk –
Asiņot, – rēta.

Ja sirds tāda atklāta,
Un mājai nav sētas.
Tad viegli ir uzplēst,
Arvien, jaunas rētas.

Bet tā, atkal uzvelku
Es baltu kleklu.
Un atkal bez žogiem,
Ar baltu dvēseli teku...

Zem krekla dzīst rētas,
Vēl..
Nesadziedētas.
Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Kam tas bija vajadzīgs?
Aizsniegt naktīs zvaigznes!
Kam tas bija vajadzīgs?
Raudāt man no laimes!

Man!

Mazi mani solīši,
Mērķi auklā sieti.
Pie viena mezgla sasietā,
Ir manu bērnu smiekli.

Kam tas bija vajadzīgs,
Līdz mielēm kādu mīlēt?
Pēc trešās reizes pasmaidīt,
Un atkal naivi ticēt?

Man!

Mazi mani solīši,
Mērķi apaug lieli.
Viss, kas šobrīd vajadzīgs,
Ir manu bērnu smiekli.

Un kam tas bija vajadzīgs?
Es nejautāju Tev?
Es eju lūkot Piena Ceļu,
Jo dzīvoju es sev!

Un kam tas viss bij’ vajadzīgs?
Kam, kam?
Man!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Es negribu steigties,
Bet arī ne – lēni.
Ātri skrien dzīve,
Un ātri aug dēli.

Smieties līdz asarām,
Raudāt, kad vajag.
Es gribu dzīvot!
Šeit un tagad!

Mazliet par ātru,
Šķiet, ka skrien gadi.
Bet gribēšu teikt,
Ka tie taču labi!?

Tādi ar asarām,
Tādi ar laimi.
Klusāki, skaļāki,
Tādi… – kurus gaidi.

Kāds ir aizgājis,
Kāds varbūt nāks.
Pasaule griežas.
Tā izmainās.

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Mazliet rūgtas asaras,
Kas nerit pār, pār vaigu.
Es noriju, kā siekalas,
Tās šobrīd neatraidu.

Lai birst, kā pupas,
Un tek, kur grib.
Man klusi pašam…
Jānorij.

Tā mazliet rūgtās asaras,
Uz vaigiem, tomēr! Izlaužas.
Lai birst, kā pupas, atsitas!
Es raudu, man nav jākaunas.

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Jā, es gribu lidot,
Smieties, piedot.
Es gribu ticot, mīlot,
Jā, es gribu lidot!

Man cilvēki doti,
Kaut sākumā nesaproti.
Kam, par ko un cik?
Bet beigās skaidrs, ka tieši tik!

Lai lidotu, kristu,
Un visu, visu.
Un dzīves beigās,
Klusi dzistu.

Bet es gribu lidot,
Lai aizniegtu zvaigznes.
Raudāt aiz laimes,
Pateikt Tev “Paldies”!

Tā vienkārši jūtos,
Pat brīžos grūtos.
Mazliet stājos, lai
Pūstos…

Bet es gribu lidot,
Tā dvēselei tīk.
Tik daudz,
Lai…
Neapnīk.

Un, ja nu, es lidošu par augstu,
Pavelc mani atpakaļ.
Satverot plaukstu!

Jo mīlu Tevi, ziedus un zemi,
Pat, ja Tu man nepiedevi!