Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Sadaliet visu!
Sabiedrību!
Labie, sliktie,
Vājie, stiprie!

Tā tas notiek,
Vajag balsis!

Tādas, kas skaļas,
Tadas, kas bļauj.
Tādas, kas klusi norok
Un rauj.

Tāda kļūst pasaule,
Kam? Ja vajadzēs – saukšu?!
Maz paliek ticīgo,
Maz zināmo baušļu.

Maz mūsu tautiešu,
Kas celtos un ietu.
Pasaule neatstāj
Tukšu vietu.

Tā rāmi, lēnām, bet – pamanāmi.
Citi pļauj jau mūsu zemes zāli.

Bet tagad tiek veidoti saraksti, listes.
Tie paši latvieši, dalās, kā šprotes.
Un drīz mūsu pludmalē, smiltīs būs stikli,
Lai pārgrieztu otram paši mēs rīkli!

Sadalam visu,
Mēs nemākam kopā.
Latvieši neies vairs –
Roku rokā!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Iekāru šūpolēs duci savu domu.
Lai gaida vēju, vai cīnās pašas.
Jāsāk tām runāt, plānus kalt,
Nu, nevar vienu un to pašu vqirs malt.

Nebija vējš, kas tās izmētātu,
Nebiju es, lai tās izkliedētu.
Tās cīnās pašas, kā vien māk,
Pie rezumē tām jānonāk.

Viena jau izkrita – vājākā doma,
Kādai vēl jāpabeidz pamatskola.
Četras šūpo kājaa un sarunājas.
Domas!? Jums nav jāapstājas!

No duča vien dažas piecelties spēja,
Pārējās lūk, – izčabēja.
Un tagad es ar tām šūpolēs sēžu,
Mīl, nemīl – lapiņas plēšu.

Saulriets jau bijis,
Uz saules lēktu.
Es domas klēpī
Sēdinētu.

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Iekāru šūpolēs duci savu domu.
Lai gaida vēju, vai cīnās pašas.
Jāsāk tām runāt, plānus kalt,
Nu, nevar vienu un to pašu vqirs malt.

Nebija vējš, kas tās izmētātu,
Nebiju es, lai tās izkliedētu.
Tās cīnās pašas, kā vien māk,
Pie rezumē tām jānonāk.

Viena jau izkrita – vājākā doma,
Kādai vēl jāpabeidz pamatskola.
Četras šūpo kājaa un sarunājas.
Domas!? Jums nav jāapstājas!

No duča vien dažas piecelties spēja,
Pārējās lūk, – izčabēja.
Un tagad es ar tām šūpolēs sēžu,
Mīl, nemīl – lapiņas plēšu.

Saulriets jau bijis,
Uz saules lēktu.
Es domas klēpī
Sēdinētu.

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Dažreiz tā vajag.
Pret sauli iet!
Un redzēt, kā!
Tai jānoriet.

Dažreiz tā vajag,
Kopā iet.
Ar cilvēkiem, kuriem
Ir jāpaliek!

Mēs varam to kopā,
Es varu viens.
Bet paliksim te.
Jo – saules riets!

Un visi uz mirlli
Vērosim sauli.
Lai sajustu kopīgi,
Tādi mēs…
Draugi.

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Tā vienkārši notiek,
Mums blakus jau līst!
Uz kurpēm dubļi,
Un palejas slīgst.

Bet es gribu sajust,
Kā lietus sit jumtu.
Tici, es gaidītu…
Stundu!?

Tā mazliet savilkās,
Mākoņi, domas.
Es mazgāju lietū
Kurpes un rokas.

Tik tuvu zemei,
Es noliecu galvu.
Un varbūt pat negribot,
Klusi…
Raudu.

Tāda ir laime!
Re, saule kāpj laukā.
Asaras izgaist
Savilktā plaukstā.

Un atkal mani lielceļi,
Atkal manas domas.
Pirms saullēkta mēs tikāmies,
Lai neatlaistu rokas!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Man vajag tālus lielceļus,
Man vajag daudz, daudz domu.
Man vajag tādus cilvēkus,
Ar kuriem neatlaist roku.

Visā daļa dvēseles,
Visā mana sirds.
Es gribu būt laimīgs,
Pat tad, kad jānomirst.

Es dzīvoju un izbaudu,
Visu, kas man dots!
Visu! Tā lai pateiktu,
Ka viss bij’ izmantots.

Lielceļi, saurieti, saulēkti un miers,
Bērni smiekli, asaras un mūsu kopīgs miegs.
Uz kliņķa ir atslēga, un vēstule – ar roku.
Godīgu šo pasauli!
Lai nenosmoku!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Tāda šī pasaule iet lēnām bojā.

Tik daudz melu un liekulību,
Faktu, lietu sagrozītu.
Ticība tā lēnām irst.
Viens otru tā vienkārši pasūta d***”

Bez atbildības un disciplīnas,
Aug tādi, kas alkst atriebības.
Nozagta ticība, varbūt tāds mērķis?
Pasaule šobrīd ir viens vienīgs brāķis.

Sašķeltas valstis un pilsonības
Uzradušās personības.
Izrauti teikumi, vārfi tiek presē,
Nu, nav, nav kas puišeļus dresē.

Un kamēr vien nebūs atbildīgo,
Un tādi būs, kas bagāti dzīro!
Mēs šķelsimies paši, kā pupas no pāksts,
Izslēdziet šādu pasauli kāds.

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Tā es te atnācu,
Brīžos, kad skumji.
Tā es te sēžu… Tagad!?
Kad prieks!

Tā mēs te sēdēsim,
Kad būsim lieli.
Joprojām vērot,
Kā saules rieti…

Noriet, pāriet, izgaist un zūd,
Bet…
Es gribu uz mūžu! Kopā būt!

Lai sāp, lai prieks!
Es pasauli skatos!
Un visu dzīvi, visu!
Es mācos!

Un atkal aiz apvāršņa saule riet,
Laime ir klusa!
Mums jāpaliek!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Garām tādai pieturai,
Kur arī šonakt kluss.
Bij’ dzirdēts vēl pirms dienām trim,
Tai garām braucis autobuss.

Tur vientuļš sols ar rasu klāts,
Uz kura sirdi grebis kāds.
Tā paliks, stāstot mēnesim,
Kā ticēt sev un liktenim.

Tā vienkārši notiek,
Šeit pieturā kluss.
Te naktī vairs nepiebrauc
Autobuss.

Lai sirds uz sola,
Mums jāapsola!
Tikties te…
Gadu no gada.