Lustīgais Blumīzers

Iekāru šūpolēs duci savu domu.
Lai gaida vēju, vai cīnās pašas.
Jāsāk tām runāt, plānus kalt,
Nu, nevar vienu un to pašu vqirs malt.

Nebija vējš, kas tās izmētātu,
Nebiju es, lai tās izkliedētu.
Tās cīnās pašas, kā vien māk,
Pie rezumē tām jānonāk.

Viena jau izkrita – vājākā doma,
Kādai vēl jāpabeidz pamatskola.
Četras šūpo kājaa un sarunājas.
Domas!? Jums nav jāapstājas!

No duča vien dažas piecelties spēja,
Pārējās lūk, – izčabēja.
Un tagad es ar tām šūpolēs sēžu,
Mīl, nemīl – lapiņas plēšu.

Saulriets jau bijis,
Uz saules lēktu.
Es domas klēpī
Sēdinētu.

Dažreiz tā vajag.
Pret sauli iet!
Un redzēt, kā!
Tai jānoriet.

Dažreiz tā vajag,
Kopā iet.
Ar cilvēkiem, kuriem
Ir jāpaliek!

Mēs varam to kopā,
Es varu viens.
Bet paliksim te.
Jo – saules riets!

Un visi uz mirlli
Vērosim sauli.
Lai sajustu kopīgi,
Tādi mēs…
Draugi.

Man vajag tālus lielceļus,
Man vajag daudz, daudz domu.
Man vajag tādus cilvēkus,
Ar kuriem neatlaist roku.

Visā daļa dvēseles,
Visā mana sirds.
Es gribu būt laimīgs,
Pat tad, kad jānomirst.

Es dzīvoju un izbaudu,
Visu, kas man dots!
Visu! Tā lai pateiktu,
Ka viss bij’ izmantots.

Lielceļi, saurieti, saulēkti un miers,
Bērni smiekli, asaras un mūsu kopīgs miegs.
Uz kliņķa ir atslēga, un vēstule – ar roku.
Godīgu šo pasauli!
Lai nenosmoku!

Tāda šī pasaule iet lēnām bojā.

Tik daudz melu un liekulību,
Faktu, lietu sagrozītu.
Ticība tā lēnām irst.
Viens otru tā vienkārši pasūta d***”

Bez atbildības un disciplīnas,
Aug tādi, kas alkst atriebības.
Nozagta ticība, varbūt tāds mērķis?
Pasaule šobrīd ir viens vienīgs brāķis.

Sašķeltas valstis un pilsonības
Uzradušās personības.
Izrauti teikumi, vārfi tiek presē,
Nu, nav, nav kas puišeļus dresē.

Un kamēr vien nebūs atbildīgo,
Un tādi būs, kas bagāti dzīro!
Mēs šķelsimies paši, kā pupas no pāksts,
Izslēdziet šādu pasauli kāds.

Garām tādai pieturai,
Kur arī šonakt kluss.
Bij’ dzirdēts vēl pirms dienām trim,
Tai garām braucis autobuss.

Tur vientuļš sols ar rasu klāts,
Uz kura sirdi grebis kāds.
Tā paliks, stāstot mēnesim,
Kā ticēt sev un liktenim.

Tā vienkārši notiek,
Šeit pieturā kluss.
Te naktī vairs nepiebrauc
Autobuss.

Lai sirds uz sola,
Mums jāapsola!
Tikties te…
Gadu no gada.