Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Mēs nezinām cik ilgi…
Bet tik ļoti, ļoti… Ar sirdi!
Nekrājiet mantu, tā paliks veca!
Bet nolieciet galvas viens otram…
Uz pleca.

Es gribu tādus saulrietus,
Kur neatlaižam rokas.
Un novēlēt pirms tumsa nāk:
Jums visam…
Jāizdodas!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis 
Ja mēs kādreiz šķīrāmies,
Vai šķirsimies kā ne, draugi.
Tad zini, ka es piedodu,
Bet zini!? Viss ir cauri.

Tā tas notiek, zari lūzt,
Tos sazāģē un daži pūst.

Ne mums kādam jāizpatīk,
Ne mums jābūt draugiem.
Paliksim pie nosaukuma,
Draugi - blakus prauliem.

Mainās mūsu uzskati,
Mainās mūsu domas.
Žēl (varbūt), ka mazliet atlaidām,
Mūsu dotās rokas.

Tā tas notiek, šķirās, dzimst.
Visam kādreiz jānomirst.
Es eju laimīgs, mācos krist,
Piecelties un dubļust brist.

Dzīve mainās, draugi zūd,
Varu labs pret Tevi būt.
Bet, ja šķīrušies mēs esam,
Tālāk katrs savu dzīvi nesam.
Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Bildē – kā idille!
Sakopts un spožs.
Bet dzīvē!? Starp mums –
Tiek būvēts liels žogs.

Jo ticēt Tev nevaru,
Pielaist vairs negribu.
Tāpēc tā labāk,
Lai…
Tevi vairs neredzu.

Un labāk, lai žogs
Un lēnām dzīst rētas.
Bet skaistās durvis
Priekš Tevis ir…
Slēgtas!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Tā daļa no manis,
Un tāds es esmu.
Es dziļi savu prieku un…
Asaras nesu.

Gluži, kā rasa,
Kas apklāj smilgas.
Ir, dažkārt, pēc miera
Manas patiesās ilgas.

Jūs daliet pasauli,
Jūras un mežus.
Es ļoti Tuvu –
Vairs nelaižu svešus.

Šādi ir rīti,
Kad mostās daba.
Man vajag pasauli,
Lai tā ir laba.

Vai ticu, ka var tā?
Ne, paaudze mana.
Līdz cilvēcībai,
Vēl taka ir gara.

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Nu, kādi mēs paziņas,
Kādi mēs draugi?
Nevajag izlikties,
Sen viss ir cauri.

Tu vienkārši lūri,
Kā zaglis ap stūri.
Un drīzāk pat priecājies,
Ja man ir grūti.

Nu, nesauc mani tad labāk par draugu.
Jo Tu taču nezini, kā es te augu!?

Nu, kādi mēs paziņas,
Un kādi vēl draugi?
Bet labi, ja zinām,
Ka srarp mums viss cauri.

Nevajag izlikties, teātri spēlēt!
Tu vari droši citur laiku tērēt.
Es brutāli izmetu, kas sāpējis reiz,
Un nebūs tādu vārdu – “gan nākamreiz”!

Un tādus, kurus tiešām, par Draugiem sauc,
Ir jāmīl no sirds un jāpiebrauc!

Kādi mēs paziņas,
Nu, kādi vēl draugi?!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Mazliet rūgtas asaras,
Kas nerit pār, pār vaigu.
Es noriju, kā siekalas,
Tās šobrīd neatraidu.

Lai birst, kā pupas,
Un tek, kur grib.
Man klusi pašam…
Jānorij.

Tā mazliet rūgtās asaras,
Uz vaigiem, tomēr! Izlaužas.
Lai birst, kā pupas, atsitas!
Es raudu, man nav jākaunas.

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Es, dažkārt, negribu
Trokšņainu dienu.
Bet naktis ar mēnesi,
Un varbūt bez…miegu.

Tā vienkārši apstāties,
Jā, tā arī daru!
Es izstaigāju
Pats savu pļavu.

Domas, kā papīra lidmašīnas,
Nolaižas uz apvāršņa strīpas.
Un acis seko, kā zvaigznes krīt,
To gribētos rīt kādam pastāstīt.

Bet…
Labāk nevajag, turu pie sevis,
Un uzrakstu tās uz mālainās zemes.
Būs lietus un varbūt tas izdzēsīs tās,
Mana papīra mašīna nolaižās.

Tā aizķer smilgas un tieši pret sauli,
Sadeg tās spārni, jo nakts atkal cauri.
Lietus vēl nav, un domas guļ mālos,
Es iešu, kad varēšu, pacelšos spārnos.

Lai atkal naktī redzētu zvaigznes,
Un klusi raudātu, smietos aiz laimes.
Tici man, es pierakstīšu!
Ko?
Tu zināsi!
Kad noķersi manu papīra lidmašīnu!