Garām tādai pieturai, Kur arī šonakt kluss. Bij' dzirdēts vēl pirms dienām trim, Tai garām braucis autobuss. Tur vientuļš sols ar rasu klāts, Uz kura sirdi grebis kāds. Tā paliks, stāstot mēnesim, Kā ticēt sev un liktenim. Lai sirds uz sola, Mums jāapsola! Tikties te... Gadu no gada.
Lai sasniegtu!?
Es iešu!
Tā rāmāk!
Un uz priekšu!
Un tāpat – līdzskrējēji.
Man jāsatiek ar gājējiem
Un tiem, kas malās sēž.
Mēs ejam vienu ceļu,
Un visiem tas būs savs.
Lai kāds tas katram būtu,
Ir ceļš un ceļa gals.
Es eju savu ejamo
Un dziedu savu dziedamo.
Bet, dažkārt, tā vien domāju,
Kur atstāt savu nesamo.
Ne visu līdzi paņemšu,
Ne…! Visu man vairs vajag.
Un varbūt citreiz klusēju
Es… Mīļā miera labad!
Es mazliet vairāk vēroju,
Kas uz un ap šo ceļu.
Cik cilvēku, tik viedokļu,
Bet!!!!
Es eju savu ceļu.
M. Bergmanis 3.sept.2022.