Dažreiz gribu apstāties,
Un izpūst steigas elpu.
Man vajag zaļas pļavas,
Un, dažkārt, savu telpu.

Es nemūku un neslēpjos,
Es mazliet, mazliet apstājos.
Lai saklausītu, izstāstītu,
Kādam, kur es eju.

Es apstājos, lai redzētu,
Zemi – koši dziedam.
Apstājos, lai baudītu
Sauli – gravā rietam.

Tu steidzies, Draugs.
Es panākšu!
Es piekusu mazliet!
Man vajag mazu atelpu,
Un brīnumus mazliet.

Un tā es dažkārt apstājos,
Uz ceļa, kuru eju.
Lai varu mazliet noslaucīt,
No asarām es seju.

Ja mēs kādreiz šķīrāmies,
Vai šķirsimies kā ne, draugi.
Tad zini, ka es piedodu,
Bet zini!? Viss ir cauri.

Tā tas notiek, zari lūzt,
Tos sazāģē un daži pūst.

Ne mums kādam jāizpatīk,
Ne mums jābūt draugiem.
Paliksim pie nosaukuma,
Draugi - blakus prauliem.

Mainās mūsu uzskati,
Mainās mūsu domas.
Žēl (varbūt), ka mazliet atlaidām,
Mūsu dotās rokas.

Tā tas notiek, šķirās, dzimst.
Visam kādreiz jānomirst.
Es eju laimīgs, mācos krist,
Piecelties un dubļust brist.

Dzīve mainās, draugi zūd,
Varu labs pret Tevi būt.
Bet, ja šķīrušies mēs esam,
Tālāk katrs savu dzīvi nesam.

Nekas jau mums nepieder,
Viss ir uz mirkli.
Vien izbaudīt ļauts, ja prot!?
Ar sirdi!

Nekas jau nav mūsu, 
Ne zeme, ne mājas.
Viss beigsies tad,
Kad basas būs kājas.

Nekas jau mums nepieder,
Mēs mānām sevi.
To pārdos, atdos,
Jā, arī zemi.

Es vienkārši baudu to,
Kas man dots.
Un laimīgs par to,
Kas piedzīvots!

M. Bergmanis 15. dec. 2021.
Zem drēbēm dzīst rētas,
Nesadziedētas.
Tās neredzēs citi,
Tās jutīšu pats.

Tā viena pēc otras 
Uzrodas, dzīst.
Un, šķiet, ka tās
Pasauli – nepazīst.

Es cenšos tās paslēpt,
Zem balta krekla.
Bet dažkārt pati sāk –
Asiņot, – rēta.

Ja sirds tāda atklāta,
Un mājai nav sētas.
Tad viegli ir uzplēst,
Arvien, jaunas rētas.

Bet tā, atkal uzvelku
Es baltu kleklu.
Un atkal bez žogiem,
Ar baltu dvēseli teku...

Zem krekla dzīst rētas,
Vēl..
Nesadziedētas.

Kāds aizslaucīs putekļus,
Izsētās domas.
Bet paliks dziesmas
Un siltās rokas.

Dziesmas vēl skanēs,
Un daudz būs domu.
Viss mainās, bet gribu
Es turēt Tavu roku.

Ar laiku viss norimst.
Kaut sagāztu koku.
Es gribu labus cilvēkus,
Un turēt Tavu roku.

Kāds saslaucīs putekļus,
Izbērs pa logu.
Es sēžu un ceru.
Vēl turēt Tavu roku.

Sadalīta valdība,
Sadalīta tauta.
Tā mūsu ticība
Lēnām tiek grauta.

Ticība, cerība,
Lēnām tās zūd.
Atliek vien pašam
Stipram būt.

Un kamēr tiek drukāta jaunāka nauda,
Čakarēts viss un gūta bauda
Es joprojām izbaudu mirkli,
Trenēju orgānus, dziedēju sirdi.

Ļautiņi dalās, kā mušas pie s…
Dažiem vieglāka, dažiem – sūra.
Tāda ir dzīve, šobrīd un tagad,
Ņem savu ticību…
Uz nagliņas pakar.

Vien, mazliet, vēl cerība,
Nākotnē tālā.
Ka bērni, kas izaugs
Būs braši, kas strādā.

Un tagad bez glaimiem,
Bez naida un šarma.
Vēl ticu, ka katram
Atnāks karma!

Mazliet rāmāku, godīgāku, tīrāku, atklātāku…
Izvēlētos es.
Bet nevaru es izvēlēties
To – uz pasaules!

Un tā tā melos sapīsies un
Atklājoties drups.
Un varbūt pat tā apstāsies,
Jo cilvēks kļuvis …

Es tikai mazliet vēlētos,
Lai asaras ir īstas.
Un smaids no šādas pasaules…
Nekad nenobīstas.

Es varu, tomēr, vēlēties
Lai varbūt rīt no rīta.
Pasaule kļūst labāka,
Un atdzimst mīlestība.

Es apstājos, atskatos.
Noskatos, brīnos!
Cik ļoti viss mainās,
Un kāpēc es cīnos?

Tas ir priekš sevis,
Man nepatīk viegli.
Lai pakāptos augstāk,
Ir jāsajūt sviedri.

Gribu košu istabu!
– Krāsošu pats!
Gribu sasniegt saulrietu?!
– Aiziešu pats!

Un, ja man, kas nesanāks!?
Vainīgs taču es pats!?

Tās manas krāsas,
Tā mana ota!
Tas ir mans lepnums,
Un tā – mana rota!

Tas ir manis darīts,
Dēstīts, pļauts.
Tev arī visu šo
Sasniegt ir ļauts.

Tas viss ir priekš sevis,
Es nepadošos!
Tā viegli, bez mērķa
Es neatdošos!

Un tad, ja jutīšu,
Nākam beigas!
Es gribu, lai izdarīts viss…

No sirds un bez steigas…

Un varbūt vēlreiz atskatīšos…

Te mani soļi ir gājuši reiz,
Es zinu, kas bijis ir nepareiz’.
Es turpinu iet, jo mēķis ir cits,
Kļūdīties, mācīties un visu no sirds.

Tie mani soļi, tās manas kļūdas,
Lēni, lēni tērauds rūdas.
Es neskaitu soļus, es baudot eju,
Ja nāksi pretī, nāksi uz deju?

Man patīk saulrieti, ceļš, kuru eju,
Es mazliet raudu, es mazliet smeju.
Bet zinu, ka sasniegšu saulrieta glāstu.
Ja būsim blakus, Tu zināsi manu stāstu…
Un kāpēc šurp nācu!

Nalauz man spārnus,
Es gribu lidot!
Varbūt Tev lidot,
Nemaz nav ļauts!?

Mums katram savs ceļš
Katram savs gājums.
Nelauz man spārnus,
Ja uznāk Tev vājums.

Ne visiem ir jālido,
Ne visi iet.
Bet citiem, lūdzu,
Nelauziet!