Mazliet rāmāku, godīgāku, tīrāku, atklātāku…
Izvēlētos es.
Bet nevaru es izvēlēties
To – uz pasaules!

Un tā tā melos sapīsies un
Atklājoties drups.
Un varbūt pat tā apstāsies,
Jo cilvēks kļuvis …

Es tikai mazliet vēlētos,
Lai asaras ir īstas.
Un smaids no šādas pasaules…
Nekad nenobīstas.

Es varu, tomēr, vēlēties
Lai varbūt rīt no rīta.
Pasaule kļūst labāka,
Un atdzimst mīlestība.

Es apstājos, atskatos.
Noskatos, brīnos!
Cik ļoti viss mainās,
Un kāpēc es cīnos?

Tas ir priekš sevis,
Man nepatīk viegli.
Lai pakāptos augstāk,
Ir jāsajūt sviedri.

Gribu košu istabu!
– Krāsošu pats!
Gribu sasniegt saulrietu?!
– Aiziešu pats!

Un, ja man, kas nesanāks!?
Vainīgs taču es pats!?

Tās manas krāsas,
Tā mana ota!
Tas ir mans lepnums,
Un tā – mana rota!

Tas ir manis darīts,
Dēstīts, pļauts.
Tev arī visu šo
Sasniegt ir ļauts.

Tas viss ir priekš sevis,
Es nepadošos!
Tā viegli, bez mērķa
Es neatdošos!

Un tad, ja jutīšu,
Nākam beigas!
Es gribu, lai izdarīts viss…

No sirds un bez steigas…

Un varbūt vēlreiz atskatīšos…

Te mani soļi ir gājuši reiz,
Es zinu, kas bijis ir nepareiz’.
Es turpinu iet, jo mēķis ir cits,
Kļūdīties, mācīties un visu no sirds.

Tie mani soļi, tās manas kļūdas,
Lēni, lēni tērauds rūdas.
Es neskaitu soļus, es baudot eju,
Ja nāksi pretī, nāksi uz deju?

Man patīk saulrieti, ceļš, kuru eju,
Es mazliet raudu, es mazliet smeju.
Bet zinu, ka sasniegšu saulrieta glāstu.
Ja būsim blakus, Tu zināsi manu stāstu…
Un kāpēc šurp nācu!

Nalauz man spārnus,
Es gribu lidot!
Varbūt Tev lidot,
Nemaz nav ļauts!?

Mums katram savs ceļš
Katram savs gājums.
Nelauz man spārnus,
Ja uznāk Tev vājums.

Ne visiem ir jālido,
Ne visi iet.
Bet citiem, lūdzu,
Nelauziet!

Kad pienāks laiks,
Es stāvēšu klusu.
Un vērošu pēdējo
Autobusu.

Tas ievēra durvīs
Vienu manu domu.
Un aizved tālu. Uz…
Romu.

Es stāvu un smaidu,
Vērojot dabu.
Es gribu šo pasauli,
Gribu to labu.

Kad doma, ko ievēra
Autobuss durvīs.
Satiks Tevi.
Tā klusi Tev smaidīs.

Paņem šo domu,
Izstaigā Romu.
Es gaidu jūs abus,
Lai satvertu roku.

Es lēnām iziešu nakti līdz rītam.
Un ticēšu tam…
Ka – patiesi mīlam!

Kad nokusīs sniegs,
Es gaidīšu Tevi.
Un saukšu Tevi par
"Pavasari".

Bet nāc tāda īsta,
Kā mīlestība.
Ar rōzā brillēm,
Kā patiesība.

Sēdēsim abi,
Un vērosim ziedus.
Baudīsim visu,
Un vairosim smieklus.

Bet atkal es lūgšu,
Lai nāc tāda īsta!
Jo zinām, ka mazāk sāp
Patiesība.

Es izdalu dvēseli,
Jā, mazliet baidos.
Bet zini, ka mīlu Tevi un
Neizvairos.

Satveršu roku, apskaušu Tevi,
Jo mīlu Tevi un pavasari.

Kad pienāks laiks,
Es stāvēšu klusu.
Un vērošu pēdējo
Autobusu.

Tas ievēra durvīs
Vienu manu domu.
Un aizved tālu. Uz…
Romu.

Es stāvu un smaidu,
Vērojot dabu.
Es gribu šo pasauli,
Gribu to labu.

Kad doma, ko ievēra
Autobuss durvīs.
Satiks Tevi.
Tā klusi Tev smaidīs.

Paņem šo domu,
Izstaigā Romu.
Es gaidu jūs abus,
Lai satvertu roku.

Es lēnām iziešu nakti līdz rītam.
Un ticēšu tam…
Ka – patiesi mīlam!