Es apstājos, atskatos.
Noskatos, brīnos!
Cik ļoti viss mainās,
Un kāpēc es cīnos?
Tas ir priekš sevis,
Man nepatīk viegli.
Lai pakāptos augstāk,
Ir jāsajūt sviedri.
Gribu košu istabu!
– Krāsošu pats!
Gribu sasniegt saulrietu?!
– Aiziešu pats!
Un, ja man, kas nesanāks!?
Vainīgs taču es pats!?
Tās manas krāsas,
Tā mana ota!
Tas ir mans lepnums,
Un tā – mana rota!
Tas ir manis darīts,
Dēstīts, pļauts.
Tev arī visu šo
Sasniegt ir ļauts.
Tas viss ir priekš sevis,
Es nepadošos!
Tā viegli, bez mērķa
Es neatdošos!
Un tad, ja jutīšu,
Nākam beigas!
Es gribu, lai izdarīts viss…
No sirds un bez steigas…
Un varbūt vēlreiz atskatīšos…