Tā daļa no manis,
Un tāds es esmu.
Es dziļi savu prieku un…
Asaras nesu.
Gluži, kā rasa,
Kas apklāj smilgas.
Ir, dažkārt, pēc miera
Manas patiesās ilgas.
Jūs daliet pasauli,
Jūras un mežus.
Es ļoti Tuvu –
Vairs nelaižu svešus.
Šādi ir rīti,
Kad mostās daba.
Man vajag pasauli,
Lai tā ir laba.
Vai ticu, ka var tā?
Ne, paaudze mana.
Līdz cilvēcībai,
Vēl taka ir gara.
Nu, kādi mēs paziņas,
Kādi mēs draugi?
Nevajag izlikties,
Sen viss ir cauri.
Tu vienkārši lūri,
Kā zaglis ap stūri.
Un drīzāk pat priecājies,
Ja man ir grūti.
Nu, nesauc mani tad labāk par draugu.
Jo Tu taču nezini, kā es te augu!?
Nu, kādi mēs paziņas,
Un kādi vēl draugi?
Bet labi, ja zinām,
Ka srarp mums viss cauri.
Nevajag izlikties, teātri spēlēt!
Tu vari droši citur laiku tērēt.
Es brutāli izmetu, kas sāpējis reiz,
Un nebūs tādu vārdu – “gan nākamreiz”!
Un tādus, kurus tiešām, par Draugiem sauc,
Ir jāmīl no sirds un jāpiebrauc!
Kādi mēs paziņas,
Nu, kādi vēl draugi?!
Es, dažkārt, negribu
Trokšņainu dienu.
Bet naktis ar mēnesi,
Un varbūt bez…miegu.
Tā vienkārši apstāties,
Jā, tā arī daru!
Es izstaigāju
Pats savu pļavu.
Domas, kā papīra lidmašīnas,
Nolaižas uz apvāršņa strīpas.
Un acis seko, kā zvaigznes krīt,
To gribētos rīt kādam pastāstīt.
Bet…
Labāk nevajag, turu pie sevis,
Un uzrakstu tās uz mālainās zemes.
Būs lietus un varbūt tas izdzēsīs tās,
Mana papīra mašīna nolaižās.
Tā aizķer smilgas un tieši pret sauli,
Sadeg tās spārni, jo nakts atkal cauri.
Lietus vēl nav, un domas guļ mālos,
Es iešu, kad varēšu, pacelšos spārnos.
Lai atkal naktī redzētu zvaigznes,
Un klusi raudātu, smietos aiz laimes.
Tici man, es pierakstīšu!
Ko?
Tu zināsi!
Kad noķersi manu papīra lidmašīnu!
Uz pasaules viss nav salabots!
Uz riņķi! Un drīz viss būs atkārtots.
Vara un nauda mainās, kā zeķes,
Es Tavās rokās ielikšu puķes!
Turi tās cieši, kā dvēseli manu,
Citas puķes es neatradu.
Šīs tagad zied, gar pļavu kur minu,
Bez iemesla Tev tās pasniegt es gribu.
Tur pļava ar ziediem un vilcienu sliedes,
Un lēni es noslauku sviedrus no pieres.
Bet jūtu! Tik ļoti! Ka dvēsele kliedz!
Nesaki vārdus un neaiztiec!
Lai pasaule griežas, un sliedes klaudz,
Man bija pie Tevis vēl jāatbrauc.
Ziedi bez iemesla, pļava ar vēju,
Jā, varbūt es kaut ko nokavēju.
Pasaule steidzas, tam jāizbeidzas!
Kam tas bija vajadzīgs?
Aizsniegt naktīs zvaigznes!
Kam tas bija vajadzīgs?
Raudāt man no laimes!
Man!
Mazi mani solīši,
Mērķi auklā sieti.
Pie viena mezgla sasietā,
Ir manu bērnu smiekli.
Kam tas bija vajadzīgs,
Līdz mielēm kādu mīlēt?
Pēc trešās reizes pasmaidīt,
Un atkal naivi ticēt?
Man!
Mazi mani solīši,
Mērķi apaug lieli.
Viss, kas šobrīd vajadzīgs,
Ir manu bērnu smiekli.
Un kam tas bija vajadzīgs?
Es nejautāju Tev?
Es eju lūkot Piena Ceļu,
Jo dzīvoju es sev!
Un kam tas viss bij’ vajadzīgs?
Kam, kam?
Man!
Es negribu steigties,
Bet arī ne – lēni.
Ātri skrien dzīve,
Un ātri aug dēli.
Smieties līdz asarām,
Raudāt, kad vajag.
Es gribu dzīvot!
Šeit un tagad!
Mazliet par ātru,
Šķiet, ka skrien gadi.
Bet gribēšu teikt,
Ka tie taču labi!?
Tādi ar asarām,
Tādi ar laimi.
Klusāki, skaļāki,
Tādi… – kurus gaidi.
Kāds ir aizgājis,
Kāds varbūt nāks.
Pasaule griežas.
Tā izmainās.
Jā, es gribu lidot,
Smieties, piedot.
Es gribu ticot, mīlot,
Jā, es gribu lidot!
Man cilvēki doti,
Kaut sākumā nesaproti.
Kam, par ko un cik?
Bet beigās skaidrs, ka tieši tik!
Lai lidotu, kristu,
Un visu, visu.
Un dzīves beigās,
Klusi dzistu.
Bet es gribu lidot,
Lai aizniegtu zvaigznes.
Raudāt aiz laimes,
Pateikt Tev “Paldies”!
Tā vienkārši jūtos,
Pat brīžos grūtos.
Mazliet stājos, lai
Pūstos…
Bet es gribu lidot,
Tā dvēselei tīk.
Tik daudz,
Lai…
Neapnīk.
Un, ja nu, es lidošu par augstu,
Pavelc mani atpakaļ.
Satverot plaukstu!
Jo mīlu Tevi, ziedus un zemi,
Pat, ja Tu man nepiedevi!
Es nebaidos zaudēt,
Es nebaidos krist.
Jūs varat zākāt, jūs varat sist.
Man sava stāja, būvēta māja,
Man sava doma, man paša ceļš.
Es nelieku Tev līdzi nākt,
Es nelieku Tev sāpināt.
Es atvēršu durvis tiem, kuri nāks,
Bet nepiedošu tiem, kuri melos un krāps.
Ne Tev mani zābaki, ne Tev manas šņores,
Es pats purvu bridis un pāršuvis zoles.
Ja Tu biji!? Paldies par to!
Ja esi – mums ir jādzīvo!
Un viss, kas bijis, paliks kā bildes pie sienas.
Mums katram savas rūpju un prieka dienas.
Bet nenāc, ja gribi manā sētā spļaut,
Nenāc! Es negribu Tevi par draugu vairs saukt.
Vislabāk, ja aiziesim projām pavisam,
Neatjaunosim to, ko varbūt nīstam.
Es gribu palikt pie manas mājas,
Sava spēka un gara stājas!