Uz mirkli es atļaušos,
Lidot virs zemes.
Klusējot plūdīšu straumēm, kas aiznes.
Tā vienkārši vajag, lai ievilktu elpu,
Un redzētu plašāk pasaules telpu.
Man vajag lidot, elot un just!
Zinu, ka tā var zaudēt un zust.
Bet katrams savs liktenis,
Katram savi spārni.
Ir ceļi, kuri paliks… –neizdibināmi.
Lidoju, krītu, ceļos ik rītu,
Lai pasauli atkal…
Es izbaudītu!
Cik labi, paldies!
Pirms pacelties!
Es gribu jums katram…
Pateikties!
Tāds ir mans kuģis,
Jūra, kurp doties.
Tā es varu!
Nepadoties!
Es zinu, kurp dodos,
Ja nepadodos!
Mans kuģis reiz apstāsies,
Es krastā kāpšu.
Un varbūt no jauna es iepazīšos,
Ja nepadošos!
Man daļa no lielceļiem,
Daļa no jūras.
Es gribu, lai
Nepadodas.
Ne, zināt man likteni –
Mūža galu.
Es eju pats savu…
Pats arī daru.
Un viss, kas paliks,
Pirms es dodos.
Apziņa, ka…
Nepa…
Tāds ir mans kuģis,
Jūra, kurp doties.
Tā es varu!
Nepadoties!
Es zinu, kurp dodos,
Ja nepadodos!
Mans kuģis reiz apstāsies,
Es krastā kāpšu.
Un varbūt no jauna es iepazīšos,
Ja nepadošos!
Man daļa no lielceļiem,
Daļa no jūras.
Es gribu, lai
Nepadodas.
Ne, zināt man likteni –
Mūža galu.
Es eju pats savu…
Pats arī daru.
Un viss, kas paliks,
Pirms es dodos.
Apziņa, ka…
Nepa…
Vienalga vai kritīšu,
Pārsprāgšu, kusīšu.
Zinu, ka saulrietus
Vienmēr es gaidīšu.
Un kaut kā es gaisīšu,
Viens, kad es palikšu.
Diez vai, ka mīlu…
Kādam es pateikšu.
Laimīgs līdz galam,
Nu, tā man šķiet!?
Mums katram savs ceļš
Būs jānoiet.
Vienalga, kā kritīšu,
Ceru, ka pateikšu.
Mīlu tik ļoti, tik ļoti –
Pirms aiziešu.
Mēs taču būsim draugi uz mūžu?
– Nesaki, nesaki skaļi to – lūdzu!
–Būsim, bet kādi, tas paliks pie mums!
Gluži, kā pēdējais noslēpums.
Un tā arvien klusāk, es pasaulei stāstu,
Par to, kā es mīlu, par to, vai ar lāpstu?
Es mīlu ar sirdi un roku ar lāpstu,
Bet arvien klusāk to pasaulei klāstu.
Mazas manas laimītes, mazi prieka mirkļi,
Dzīvot ar dvēseli, mīlēt ar sirdi!
Un tā arvien klusāk, un varbūt pat viens!?
Iziet pirms saules, pamosties prieks.
Apkārt šķiet haoss un pasaule dalās.
Es turu savu laimi rokās savās!
Varbūt mēs šķirsimes…!?
Kopā būsim..!?
Varbūt?!
…vairs nepagūsim?
Balti melnas pasakas,
Balti melnas domas.
Balti melni darbi.
Un balti melnas rokas.
Tik Tuvu, lai satiktos,
Tuvi, lai…. šķirtos.
Ziedus un atmiņas
Ieliksim pirkstos.
Katram savas krāsas,
Lepnums un gods.
Katram ir sāpes.
Priekšstats un sods.
Varbūt mēs šķirsimes…!?
Kopā būsim..!?
Varbūt mēs…?!
…vairs – nepagūsim?
Es, dažkārt, negribu
Trokšņainu dienu.
Bet naktis ar mēnesi,
Un varbūt bez…miegu.
Tā vienkārši apstāties,
Jā, tā arī daru!
Es izstaigāju
Pats savu pļavu.
Domas, kā papīra lidmašīnas,
Nolaižas uz apvāršņa strīpas.
Un acis seko, kā zvaigznes krīt,
To gribētos rīt kādam pastāstīt.
Bet…
Labāk nevajag, turu pie sevis,
Un uzrakstu tās uz mālainās zemes.
Būs lietus un varbūt tas izdzēsīs tās,
Mana papīra mašīna nolaižās.
Tā aizķer smilgas un tieši pret sauli,
Sadeg tās spārni, jo nakts atkal cauri.
Lietus vēl nav, un domas guļ mālos,
Es iešu, kad varēšu, pacelšos spārnos.
Lai atkal naktī redzētu zvaigznes,
Un klusi raudātu, smietos aiz laimes.
Tici man, es pierakstīšu!
Ko?
Tu zināsi!
Kad noķersi manu papīralidmašīnu!
Uz pasaules viss nav salabots!
Uz riņķi! Un drīz viss būs atkārtots.
Vara un nauda mainās, kā zeķes,
Es Tavās rokās ielikšu puķes!
Turi tās cieši, kā dvēseli manu,
Citas puķes es neatradu.
Šīs tagad zied, gar pļavu kur minu,
Bez iemesla Tev tās pasniegt es gribu.
Tur pļava ar ziediem un vilcienu sliedes,
Un lēni es noslauku sviedrus no pieres.
Bet jūtu! Tik ļoti! Ka dvēsele kliedz!
Nesaki vārdus un neaiztiec!
Lai pasaule griežas, un sliedes klaudz,
Man bija pie Tevis vēl jāatbrauc.
Ziedi bez iemesla, pļava ar vēju,
Jā, varbūt es kaut ko nokavēju.
Pasaule steidzas, tam jāizbeidzas!
Sadaliet visu!
Sabiedrību!
Labie, sliktie,
Vājie, stiprie!
Tā tas notiek,
Vajag balsis!
Tādas, kas skaļas,
Tadas, kas bļauj.
Tādas, kas klusi norok
Un rauj.
Tāda kļūst pasaule,
Kam? Ja vajadzēs – saukšu?!
Maz paliek ticīgo,
Maz zināmo baušļu.
Maz mūsu tautiešu,
Kas celtos un ietu.
Pasaule neatstāj
Tukšu vietu.
Tā rāmi, lēnām, bet – pamanāmi.
Citi pļauj jau mūsu zemes zāli.
Bet tagad tiek veidoti saraksti, listes.
Tie paši latvieši, dalās, kā šprotes.
Un drīz mūsu pludmalē, smiltīs būs stikli,
Lai pārgrieztu otram paši mēs rīkli!
Sadalam visu,
Mēs nemākam kopā.
Latvieši neies vairs –
Roku rokā!