Kāds aizslaucīs putekļus,
Izsētās domas.
Bet paliks dziesmas
Un siltās rokas.
Dziesmas vēl skanēs,
Un daudz būs domu.
Viss mainās, bet gribu
Es turēt Tavu roku.
Ar laiku viss norimst.
Kaut sagāztu koku.
Es gribu labus cilvēkus,
Un turēt Tavu roku.
Kāds saslaucīs putekļus,
Izbērs pa logu.
Es sēžu un ceru.
Vēl turēt Tavu roku.
Sadalīta valdība,
Sadalīta tauta.
Tā mūsu ticība
Lēnām tiek grauta.
Ticība, cerība,
Lēnām tās zūd.
Atliek vien pašam
Stipram būt.
Un kamēr tiek drukāta jaunāka nauda,
Čakarēts viss un gūta bauda
Es joprojām izbaudu mirkli,
Trenēju orgānus, dziedēju sirdi.
Ļautiņi dalās, kā mušas pie s…
Dažiem vieglāka, dažiem – sūra.
Tāda ir dzīve, šobrīd un tagad,
Ņem savu ticību…
Uz nagliņas pakar.
Vien, mazliet, vēl cerība,
Nākotnē tālā.
Ka bērni, kas izaugs
Būs braši, kas strādā.
Un tagad bez glaimiem,
Bez naida un šarma.
Vēl ticu, ka katram
Atnāks karma!
Mazliet rāmāku, godīgāku, tīrāku, atklātāku…
Izvēlētos es.
Bet nevaru es izvēlēties
To – uz pasaules!
Un tā tā melos sapīsies un
Atklājoties drups.
Un varbūt pat tā apstāsies,
Jo cilvēks kļuvis …
Es tikai mazliet vēlētos,
Lai asaras ir īstas.
Un smaids no šādas pasaules…
Nekad nenobīstas.
Es varu, tomēr, vēlēties
Lai varbūt rīt no rīta.
Pasaule kļūst labāka,
Un atdzimst mīlestība.
Es apstājos, atskatos.
Noskatos, brīnos!
Cik ļoti viss mainās,
Un kāpēc es cīnos?
Tas ir priekš sevis,
Man nepatīk viegli.
Lai pakāptos augstāk,
Ir jāsajūt sviedri.
Gribu košu istabu!
– Krāsošu pats!
Gribu sasniegt saulrietu?!
– Aiziešu pats!
Un, ja man, kas nesanāks!?
Vainīgs taču es pats!?
Tās manas krāsas,
Tā mana ota!
Tas ir mans lepnums,
Un tā – mana rota!
Tas ir manis darīts,
Dēstīts, pļauts.
Tev arī visu šo
Sasniegt ir ļauts.
Tas viss ir priekš sevis,
Es nepadošos!
Tā viegli, bez mērķa
Es neatdošos!
Un tad, ja jutīšu,
Nākam beigas!
Es gribu, lai izdarīts viss…
No sirds un bez steigas…
Un varbūt vēlreiz atskatīšos…
Te mani soļi ir gājuši reiz,
Es zinu, kas bijis ir nepareiz’.
Es turpinu iet, jo mēķis ir cits,
Kļūdīties, mācīties un visu no sirds.
Tie mani soļi, tās manas kļūdas,
Lēni, lēni tērauds rūdas.
Es neskaitu soļus, es baudot eju,
Ja nāksi pretī, nāksi uz deju?
Man patīk saulrieti, ceļš, kuru eju,
Es mazliet raudu, es mazliet smeju.
Bet zinu, ka sasniegšu saulrieta glāstu.
Ja būsim blakus, Tu zināsi manu stāstu…
Un kāpēc šurp nācu!
Kad pienāks laiks,
Es stāvēšu klusu.
Un vērošu pēdējo
Autobusu.
Tas ievēra durvīs
Vienu manu domu.
Un aizved tālu. Uz…
Romu.
Es stāvu un smaidu,
Vērojot dabu.
Es gribu šo pasauli,
Gribu to labu.
Kad doma, ko ievēra
Autobuss durvīs.
Satiks Tevi.
Tā klusi Tev smaidīs.
Paņem šo domu,
Izstaigā Romu.
Es gaidu jūs abus,
Lai satvertu roku.
Es lēnām iziešu nakti līdz rītam.
Un ticēšu tam…
Ka – patiesi mīlam!
Kad nokusīs sniegs, Es gaidīšu Tevi. Un saukšu Tevi par "Pavasari". Bet nāc tāda īsta, Kā mīlestība. Ar rōzā brillēm, Kā patiesība. Sēdēsim abi, Un vērosim ziedus. Baudīsim visu, Un vairosim smieklus. Bet atkal es lūgšu, Lai nāc tāda īsta! Jo zinām, ka mazāk sāp Patiesība. Es izdalu dvēseli, Jā, mazliet baidos. Bet zini, ka mīlu Tevi un Neizvairos. Satveršu roku, apskaušu Tevi, Jo mīlu Tevi un pavasari.
Kad pienāks laiks,
Es stāvēšu klusu.
Un vērošu pēdējo
Autobusu.
Tas ievēra durvīs
Vienu manu domu.
Un aizved tālu. Uz…
Romu.
Es stāvu un smaidu,
Vērojot dabu.
Es gribu šo pasauli,
Gribu to labu.
Kad doma, ko ievēra
Autobuss durvīs.
Satiks Tevi.
Tā klusi Tev smaidīs.
Paņem šo domu,
Izstaigā Romu.
Es gaidu jūs abus,
Lai satvertu roku.
Es lēnām iziešu nakti līdz rītam.
Un ticēšu tam…
Ka – patiesi mīlam!