Dažreiz gribu apstāties,
Un izpūst steigas elpu.
Man vajag zaļas pļavas,
Un, dažkārt, savu telpu.

Es nemūku un neslēpjos,
Es mazliet, mazliet apstājos.
Lai saklausītu, izstāstītu,
Kādam, kur es eju.

Es apstājos, lai redzētu,
Zemi – koši dziedam.
Apstājos, lai baudītu
Sauli – gravā rietam.

Tu steidzies, Draugs.
Es panākšu!
Es piekusu mazliet!
Man vajag mazu atelpu,
Un brīnumus mazliet.

Un tā es dažkārt apstājos,
Uz ceļa, kuru eju.
Lai varu mazliet noslaucīt,
No asarām es seju.

Fōnā skan radio,
Apkārt zied lauki.
Pamazām nomainās
Pasaule, draugi.

Tam visam tā jābūt,
Uz mirkli viss dots.
No visa tā ir…
Piedzīvots.

Un gluži, kā kādreiz,
Ar papīra karti.
Es ceļošu apkārt,
Saudzēdams laimi.

Joprojām skan radio,
Un apkārt zied pļavas.
Uz lielceļiem atstātas,
Atmiņas manas.

Cik varēju!? Atstāju.
Cik spēka, tik gāju.
Visbiežāk sāpēja,
Kad… Nezināju.

Tā domas pie domām,
Kā šūnās medus.
Saauga kopā,
Bet sirds nekūst,
Tik ātri kä ledus.

Sirds mana jautā:
“Klau, prāts arī jūt?”
Vai tiešām mums abiem
Kopā būt?

Es gribu izjust, sajust un baudīt,
Prāts saka:”Nevajag, nevajag, nevajag glaudīt.
Un cīņu starp abiem, no malas es skatos,
Kā trešais, kurš lieks – uz cīņu es prasos.

Dzīvot!?
Iet!?
Stāvēt!?
Smiet!?
Palikt!
Un neaizsniegt?

Un atkal domas, kā medus šūnās,
Pirms izmests tiek…
Jāpagrūstās!

Šodien līst lietus,
Un izskalo ceļu.
Man šodien nav mērķa,
Es vienkārši – eju.

Pasauli maina lietus un vējš
Cilvēki, kuri to dīrā un plēš.
Es novilkšu kurpes, lai zemi var just,
Un, kā no šī var nepiekust?

Es atkal uz lielceļa, vērojot dabu,
Zinu, ka dzivoju – darot labu.
Man nebiedē lietus un dabas lauzts koks,
Vien skumji, ka cilvēks kļūst dažkārt kā lops.

Tik ļoti gribu mājup!
Lai apskautu dēlu.
Es nezinu, kad, kas?
Var būt par vēlu.

Un tā arvien biežāk,
Lai nav tā, ka par vēlu.
Es saku, ka mīlu savu
Meitu un dēlu.

Tik ļoti, ļoti
Gribu to just.
Lai mūžam no sirds tiem…
Nepazust!

Un tā mazliet vieglāk
Sakārtot domas.
Mēs turam stipri –
Kopā! Mūsu rokas.

Es nemaz neskumstu,
Retinot domas.
Dažas ir jāatlaiž,
Lai jaunas rodas.

Lai kāds būtu lielceļš,
Noietās takas.
Ja kaut kas beidzas,
Kaut kas arī sākas!

Es gribu braukt naktīs,
Kad rāmāks viss šķiet.
Es gribu savu pasauli
Kājām iet.

Jo visur, kurp piestāju,
Piesienu sirdi.
Cilvēkiem, lietām, vietām…
Tas slikti!!?? Bet gribu es sajust,
Pat tad, ja tas sāp.
Lai otreiz šīs kļūdas –
Nesanāk.

Sāp arī bagātam,
Gudrajiem, vājam.
Cik ļoti, ļoti sajust?
Mēs mākam?! Un es vēl mācos
Tāpat man sāp
Bet vai es varēru
Citādāk?