Ne, Tev manas kurpes, Ne, Tev mans ir ceļš. Pats es savas kājas brienu, Pats uz sava ceļa lieku. Ne, Tev manas asaras, Ne, Tev tādas vasaras. Pat, ja manās kurpēs kāpsi, Manu ceļu nezināsi. Ceļš ir mans un tāds tas viens. Un pat!!! Ja mūsu – krustosies!? Ne, Tev manas kurpes, Ne, Tev mans ir ceļš. Mums katram savs ir jānojiet, Ar to, kas dots ir jāpietiek. Un nesaki, ka citiem labāk, Bumerangs var sāpot atnākt... Ne, Tev manas kurpes, Ne, Tev mans ir ceļš. Pats es savas kājas brienu, Pats uz sava ceļa lieku.
Tā man arī vajag! Lielceļus, pūļus. Pēc smiekliem - asaras, Plašumus, mūrus! Man vajag visu, Es paspēt gribu. Pateikt Tev, ka ļoti Tevi mīlu! Es nebaidos sadegt Pilnmēness naktī. Es nekaunos sajaukt Notis – taktī. Es nebaidos pateikt Tev... Lai Tu zini. Tālāk tāpat Tu dari... Kā gribi. Man vajag visu, šo pasauli tvert, Un rāmi, rāmi aukstu pienu dzert. Lielceļus, debedis, zāli un Tevi, Jo patiesi, patiesi... Mīlu es Tevi!
Tev jāzin', ka apstāšos! Un jāzin', ka skriešu. Lai Tevi sargātu... Iešu pa priekšu. Un mirkļus, kā kamolu, Tīsim un tīsim. Līdz kāds šo zemi Pametīsim. Šis kamols ir mūsu, Ar sajūtām, mirkļiem. Tas nederēs šallēm, Tas nederēs citiem. Lai viss, kas ir mūsu! Mans un Tavs! Lai paliek! Mūsu! Kaut pasaules gals!
Kādam vajag bagātību, Citam – tikt uz Romu. Es pie sava nama durvīm Lieku. Ceļu. Somu. Jā, es zinu! Neesmu bijis, Šanhajā un Romā. Bet es zinu, ko es daru. Lieku. Ceļu. Domā!? Man ir savs un tāds ir katram, Ceļš, kas ved uz Romu. Pirms es savu ceļu eju, Lieku. Ceļu somu. Kaut kur ceļam krustojumi, Malās dziļi grāvji. Līkumi, kāds tilts pār upi. Guli!? Ej! Vai... Stāvi? Ja mums kopīgs ceļa posms, Varam iet to rāmi. Varam skriet un atkalstāties, Bet tad akurāti. Ceļš mums visiem! Ejams kāds. Tas ir, tas ir! N E I Z D I B I N Ā M S. M. Bergmanis 13.aug.2022