Lustīgais Blumīzers

Es nebaidos zaudēt,
Es nebaidos krist.
Jūs varat zākāt, jūs varat sist.

Man sava stāja, būvēta māja,
Man sava doma, man paša ceļš.

Es nelieku Tev līdzi nākt,
Es nelieku Tev sāpināt.
Es atvēršu durvis tiem, kuri nāks,
Bet nepiedošu tiem, kuri melos un krāps.

Ne Tev mani zābaki, ne Tev manas šņores,
Es pats purvu bridis un pāršuvis zoles.
Ja Tu biji!? Paldies par to!
Ja esi – mums ir jādzīvo!

Un viss, kas bijis, paliks kā bildes pie sienas.
Mums katram savas rūpju un prieka dienas.
Bet nenāc, ja gribi manā sētā spļaut,
Nenāc! Es negribu Tevi par draugu vairs saukt.

Vislabāk, ja aiziesim projām pavisam,
Neatjaunosim to, ko varbūt nīstam.
Es gribu palikt pie manas mājas,
Sava spēka un gara stājas!

Mēs taču būsim draugi uz mūžu?
– Nesaki, nesaki skaļi to – lūdzu!
–Būsim, bet kādi, tas paliks pie mums!
Gluži, kā pēdējais noslēpums.

Un tā arvien klusāk, es pasaulei stāstu,
Par to, kā es mīlu, par to, vai ar lāpstu?
Es mīlu ar sirdi un roku ar lāpstu,
Bet arvien klusāk to pasaulei klāstu.

Mazas manas laimītes, mazi prieka mirkļi,
Dzīvot ar dvēseli, mīlēt ar sirdi!
Un tā arvien klusāk, un varbūt pat viens!?
Iziet pirms saules, pamosties prieks.

Apkārt šķiet haoss un pasaule dalās.
Es turu savu laimi rokās savās!

Es, dažkārt, negribu
Trokšņainu dienu.
Bet naktis ar mēnesi,
Un varbūt bez…miegu.

Tā vienkārši apstāties,
Jā, tā arī daru!
Es izstaigāju
Pats savu pļavu.

Domas, kā papīra lidmašīnas,
Nolaižas uz apvāršņa strīpas.
Un acis seko, kā zvaigznes krīt,
To gribētos rīt kādam pastāstīt.

Bet…
Labāk nevajag, turu pie sevis,
Un uzrakstu tās uz mālainās zemes.
Būs lietus un varbūt tas izdzēsīs tās,
Mana papīra mašīna nolaižās.

Tā aizķer smilgas un tieši pret sauli,
Sadeg tās spārni, jo nakts atkal cauri.
Lietus vēl nav, un domas guļ mālos,
Es iešu, kad varēšu, pacelšos spārnos.

Lai atkal naktī redzētu zvaigznes,
Un klusi raudātu, smietos aiz laimes.
Tici man, es pierakstīšu!
Ko?
Tu zināsi!
Kad noķersi manu papīralidmašīnu!