Kāds atnāks, kāds aizies. Kāds skaudīs, kāds piedos. Cits vēros, cits klaigās, Cits paliks, cits! Staigās... Es mīlu Tu baidies Viņš smaida Viņa gaida Mēs dodam Jūs ņemat Viņi to izmanto Viņas tad līksmo. Un atkal es uzticos Kādam par daudz. Es zinu, ka Dieviņš Pieri rauc. Es mācos, es mācos! Tīrīt un šķirot. Es varu Tev pateik: "Lūdzu, piedod!" M. Bergmanis. 28.aug.2022.
Lai sasniegtu!?
Es iešu!
Tā rāmāk!
Un uz priekšu!
Un tāpat – līdzskrējēji.
Man jāsatiek ar gājējiem
Un tiem, kas malās sēž.
Mēs ejam vienu ceļu,
Un visiem tas būs savs.
Lai kāds tas katram būtu,
Ir ceļš un ceļa gals.
Es eju savu ejamo
Un dziedu savu dziedamo.
Bet, dažkārt, tā vien domāju,
Kur atstāt savu nesamo.
Ne visu līdzi paņemšu,
Ne…! Visu man vairs vajag.
Un varbūt citreiz klusēju
Es… Mīļā miera labad!
Es mazliet vairāk vēroju,
Kas uz un ap šo ceļu.
Cik cilvēku, tik viedokļu,
Bet!!!!
Es eju savu ceļu.
M. Bergmanis 3.sept.2022.
Dažreiz gribu apstāties, Un izpūst steigas elpu. Man vajag zaļas pļavas, Un, dažkārt, savu telpu. Es nemūku un neslēpjos, Es mazliet, mazliet apstājos. Lai saklausītu, izstāstītu, Kādam, kur es eju. Es apstājos, lai redzētu, Zemi – koši dziedam. Apstājos, lai baudītu Sauli – gravā rietam. Tu steidzies, Draugs. Es panākšu! Es piekusu mazliet! Man vajag mazu atelpu, Un brīnumus mazliet. Un tā es dažkārt apstājos, Uz ceļa, kuru eju. Lai varu mazliet noslaucīt, No asarām es seju.
Ja mēs kādreiz šķīrāmies, Vai šķirsimies kā ne, draugi. Tad zini, ka es piedodu, Bet zini!? Viss ir cauri. Tā tas notiek, zari lūzt, Tos sazāģē un daži pūst. Ne mums kādam jāizpatīk, Ne mums jābūt draugiem. Paliksim pie nosaukuma, Draugi - blakus prauliem. Mainās mūsu uzskati, Mainās mūsu domas. Žēl (varbūt), ka mazliet atlaidām, Mūsu dotās rokas. Tā tas notiek, šķirās, dzimst. Visam kādreiz jānomirst. Es eju laimīgs, mācos krist, Piecelties un dubļust brist. Dzīve mainās, draugi zūd, Varu labs pret Tevi būt. Bet, ja šķīrušies mēs esam, Tālāk katrs savu dzīvi nesam.
Nekas jau mums nepieder, Viss ir uz mirkli. Vien izbaudīt ļauts, ja prot!? Ar sirdi! Nekas jau nav mūsu, Ne zeme, ne mājas. Viss beigsies tad, Kad basas būs kājas. Nekas jau mums nepieder, Mēs mānām sevi. To pārdos, atdos, Jā, arī zemi. Es vienkārši baudu to, Kas man dots. Un laimīgs par to, Kas piedzīvots! M. Bergmanis 15. dec. 2021.
Zem drēbēm dzīst rētas, Nesadziedētas. Tās neredzēs citi, Tās jutīšu pats. Tā viena pēc otras Uzrodas, dzīst. Un, šķiet, ka tās Pasauli – nepazīst. Es cenšos tās paslēpt, Zem balta krekla. Bet dažkārt pati sāk – Asiņot, – rēta. Ja sirds tāda atklāta, Un mājai nav sētas. Tad viegli ir uzplēst, Arvien, jaunas rētas. Bet tā, atkal uzvelku Es baltu kleklu. Un atkal bez žogiem, Ar baltu dvēseli teku... Zem krekla dzīst rētas, Vēl.. Nesadziedētas.
Kāds aizslaucīs putekļus,
Izsētās domas.
Bet paliks dziesmas
Un siltās rokas.
Dziesmas vēl skanēs,
Un daudz būs domu.
Viss mainās, bet gribu
Es turēt Tavu roku.
Ar laiku viss norimst.
Kaut sagāztu koku.
Es gribu labus cilvēkus,
Un turēt Tavu roku.
Kāds saslaucīs putekļus,
Izbērs pa logu.
Es sēžu un ceru.
Vēl turēt Tavu roku.
Sadalīta valdība,
Sadalīta tauta.
Tā mūsu ticība
Lēnām tiek grauta.
Ticība, cerība,
Lēnām tās zūd.
Atliek vien pašam
Stipram būt.
Un kamēr tiek drukāta jaunāka nauda,
Čakarēts viss un gūta bauda
Es joprojām izbaudu mirkli,
Trenēju orgānus, dziedēju sirdi.
Ļautiņi dalās, kā mušas pie s…
Dažiem vieglāka, dažiem – sūra.
Tāda ir dzīve, šobrīd un tagad,
Ņem savu ticību…
Uz nagliņas pakar.
Vien, mazliet, vēl cerība,
Nākotnē tālā.
Ka bērni, kas izaugs
Būs braši, kas strādā.
Un tagad bez glaimiem,
Bez naida un šarma.
Vēl ticu, ka katram
Atnāks karma!