Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Uz pasaules viss nav salabots!
Uz riņķi! Un drīz viss būs atkārtots.
Vara un nauda mainās, kā zeķes,
Es Tavās rokās ielikšu puķes!

Turi tās cieši, kā dvēseli manu,
Citas puķes es neatradu.
Šīs tagad zied, gar pļavu kur minu,
Bez iemesla Tev tās pasniegt es gribu.

Tur pļava ar ziediem un vilcienu sliedes,
Un lēni es noslauku sviedrus no pieres.
Bet jūtu! Tik ļoti! Ka dvēsele kliedz!
Nesaki vārdus un neaiztiec!

Lai pasaule griežas, un sliedes klaudz,
Man bija pie Tevis vēl jāatbrauc.
Ziedi bez iemesla, pļava ar vēju,
Jā, varbūt es kaut ko nokavēju.

Pasaule steidzas, tam jāizbeidzas!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis 
Nekas jau mums nepieder,
Viss ir uz mirkli.
Vien izbaudīt ļauts, ja prot!?
Ar sirdi!

Nekas jau nav mūsu, 
Ne zeme, ne mājas.
Viss beigsies tad,
Kad basas būs kājas.

Nekas jau mums nepieder,
Mēs mānām sevi.
To pārdos, atdos,
Jā, arī zemi.

Es vienkārši baudu to,
Kas man dots.
Un laimīgs par to,
Kas piedzīvots!

M. Bergmanis 15. dec. 2021.
Posted on by Mārtiņš Bergmanis 
Zem drēbēm dzīst rētas,
Nesadziedētas.
Tās neredzēs citi,
Tās jutīšu pats.

Tā viena pēc otras 
Uzrodas, dzīst.
Un, šķiet, ka tās
Pasauli – nepazīst.

Es cenšos tās paslēpt,
Zem balta krekla.
Bet dažkārt pati sāk –
Asiņot, – rēta.

Ja sirds tāda atklāta,
Un mājai nav sētas.
Tad viegli ir uzplēst,
Arvien, jaunas rētas.

Bet tā, atkal uzvelku
Es baltu kleklu.
Un atkal bez žogiem,
Ar baltu dvēseli teku...

Zem krekla dzīst rētas,
Vēl..
Nesadziedētas.
Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Kam tas bija vajadzīgs?
Aizsniegt naktīs zvaigznes!
Kam tas bija vajadzīgs?
Raudāt man no laimes!

Man!

Mazi mani solīši,
Mērķi auklā sieti.
Pie viena mezgla sasietā,
Ir manu bērnu smiekli.

Kam tas bija vajadzīgs,
Līdz mielēm kādu mīlēt?
Pēc trešās reizes pasmaidīt,
Un atkal naivi ticēt?

Man!

Mazi mani solīši,
Mērķi apaug lieli.
Viss, kas šobrīd vajadzīgs,
Ir manu bērnu smiekli.

Un kam tas bija vajadzīgs?
Es nejautāju Tev?
Es eju lūkot Piena Ceļu,
Jo dzīvoju es sev!

Un kam tas viss bij’ vajadzīgs?
Kam, kam?
Man!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Es negribu steigties,
Bet arī ne – lēni.
Ātri skrien dzīve,
Un ātri aug dēli.

Smieties līdz asarām,
Raudāt, kad vajag.
Es gribu dzīvot!
Šeit un tagad!

Mazliet par ātru,
Šķiet, ka skrien gadi.
Bet gribēšu teikt,
Ka tie taču labi!?

Tādi ar asarām,
Tādi ar laimi.
Klusāki, skaļāki,
Tādi… – kurus gaidi.

Kāds ir aizgājis,
Kāds varbūt nāks.
Pasaule griežas.
Tā izmainās.

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Mazliet rūgtas asaras,
Kas nerit pār, pār vaigu.
Es noriju, kā siekalas,
Tās šobrīd neatraidu.

Lai birst, kā pupas,
Un tek, kur grib.
Man klusi pašam…
Jānorij.

Tā mazliet rūgtās asaras,
Uz vaigiem, tomēr! Izlaužas.
Lai birst, kā pupas, atsitas!
Es raudu, man nav jākaunas.

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Jā, es gribu lidot,
Smieties, piedot.
Es gribu ticot, mīlot,
Jā, es gribu lidot!

Man cilvēki doti,
Kaut sākumā nesaproti.
Kam, par ko un cik?
Bet beigās skaidrs, ka tieši tik!

Lai lidotu, kristu,
Un visu, visu.
Un dzīves beigās,
Klusi dzistu.

Bet es gribu lidot,
Lai aizniegtu zvaigznes.
Raudāt aiz laimes,
Pateikt Tev “Paldies”!

Tā vienkārši jūtos,
Pat brīžos grūtos.
Mazliet stājos, lai
Pūstos…

Bet es gribu lidot,
Tā dvēselei tīk.
Tik daudz,
Lai…
Neapnīk.

Un, ja nu, es lidošu par augstu,
Pavelc mani atpakaļ.
Satverot plaukstu!

Jo mīlu Tevi, ziedus un zemi,
Pat, ja Tu man nepiedevi!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Es nebaidos zaudēt,
Es nebaidos krist.
Jūs varat zākāt, jūs varat sist.

Man sava stāja, būvēta māja,
Man sava doma, man paša ceļš.

Es nelieku Tev līdzi nākt,
Es nelieku Tev sāpināt.
Es atvēršu durvis tiem, kuri nāks,
Bet nepiedošu tiem, kuri melos un krāps.

Ne Tev mani zābaki, ne Tev manas šņores,
Es pats purvu bridis un pāršuvis zoles.
Ja Tu biji!? Paldies par to!
Ja esi – mums ir jādzīvo!

Un viss, kas bijis, paliks kā bildes pie sienas.
Mums katram savas rūpju un prieka dienas.
Bet nenāc, ja gribi manā sētā spļaut,
Nenāc! Es negribu Tevi par draugu vairs saukt.

Vislabāk, ja aiziesim projām pavisam,
Neatjaunosim to, ko varbūt nīstam.
Es gribu palikt pie manas mājas,
Sava spēka un gara stājas!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Uz mirkli es atļaušos,
Lidot virs zemes.
Klusējot plūdīšu straumēm, kas aiznes.
Tā vienkārši vajag, lai ievilktu elpu,
Un redzētu plašāk pasaules telpu.

Man vajag lidot, elot un just!
Zinu, ka tā var zaudēt un zust.
Bet katrams savs liktenis,
Katram savi spārni.
Ir ceļi, kuri paliks… –neizdibināmi.

Lidoju, krītu, ceļos ik rītu,
Lai pasauli atkal…
Es izbaudītu!

Cik labi, paldies!
Pirms pacelties!
Es gribu jums katram…
Pateikties!

Posted on by Mārtiņš Bergmanis

Klusumam patīk postīt un mānīt.
Klusumam nevajag neko stāstīt.
Tas domīgi vēro, kurš skaļāk kliegs,
Klusums nav tikai vakara miers.

Klusums, kā pagātne – lēnām gaist.
Dažkārt to gribas pat neatlaist.
Lai domām, kur lidot, un priekam dzimt.
Līdzsvarā dzīvot un klusumā mirt.