Lustīgais Blumīzers

Tik ļoti gribu mājup!
Lai apskautu dēlu.
Es nezinu, kad, kas?
Var būt par vēlu.

Un tā arvien biežāk,
Lai nav tā, ka par vēlu.
Es saku, ka mīlu savu
Meitu un dēlu.

Tik ļoti, ļoti
Gribu to just.
Lai mūžam no sirds tiem…
Nepazust!

Es gribu braukt naktīs,
Kad rāmāks viss šķiet.
Es gribu savu pasauli
Kājām iet.

Jo visur, kurp piestāju,
Piesienu sirdi.
Cilvēkiem, lietām, vietām…
Tas slikti!!?? Bet gribu es sajust,
Pat tad, ja tas sāp.
Lai otreiz šīs kļūdas –
Nesanāk.

Sāp arī bagātam,
Gudrajiem, vājam.
Cik ļoti, ļoti sajust?
Mēs mākam?! Un es vēl mācos
Tāpat man sāp
Bet vai es varēru
Citādāk?

Pirns pāriet pāri –
Man jāapstājas.
Es neskriešu pāri,
Apdomāšu.

Bet varbūt? Tomēr nē!?
Es neizdomāšu!
Vien pārejot pāri
Es uzzināšu.

Es atgūlos pļavā un ieklausos dabu.
Nu, ko? Ko es te pakritis daru?
Jūs jau ziniet, kā vajag būt.
Tad savāciet pļavu un visu, ko mana sirds jūt.

Skalojiet kambarus,
Dīrājiet jūtas.
Un pļavas pataisiet vienādi brūnas.

Lai viss būtu rāmjos, tā, kā jums tīk,
Un neko vairs nevajag izmainīt.

Tev nav mana pagātne,
Un nav Tev manas kurpes.
Tu saki – redzi spilgtu sauli,
Bet es gaidu zvaigznes.

Ne, Tev manas atmiņas,
Un ne, Tev – manas kurpes.
Tiksimies pie apvāršņa,
Lai saskaitītu zvaidznes.