Kāds atnāks, kāds aizies. Kāds skaudīs, kāds piedos. Cits vēros, cits klaigās, Cits paliks, cits! Staigās... Es mīlu Tu baidies Viņš smaida Viņa gaida Mēs dodam Jūs ņemat Viņi to izmanto Viņas tad līksmo. Un atkal es uzticos Kādam par daudz. Es zinu, ka Dieviņš Pieri rauc. Es mācos, es mācos! Tīrīt un šķirot. Es varu Tev pateik: "Lūdzu, piedod!" M. Bergmanis. 28.aug.2022.
Lai sasniegtu!?
Es iešu!
Tā rāmāk!
Un uz priekšu!
Un tāpat – līdzskrējēji.
Man jāsatiek ar gājējiem
Un tiem, kas malās sēž.
Mēs ejam vienu ceļu,
Un visiem tas būs savs.
Lai kāds tas katram būtu,
Ir ceļš un ceļa gals.
Es eju savu ejamo
Un dziedu savu dziedamo.
Bet, dažkārt, tā vien domāju,
Kur atstāt savu nesamo.
Ne visu līdzi paņemšu,
Ne…! Visu man vairs vajag.
Un varbūt citreiz klusēju
Es… Mīļā miera labad!
Es mazliet vairāk vēroju,
Kas uz un ap šo ceļu.
Cik cilvēku, tik viedokļu,
Bet!!!!
Es eju savu ceļu.
M. Bergmanis 3.sept.2022.
Dažreiz gribu apstāties, Un izpūst steigas elpu. Man vajag zaļas pļavas, Un, dažkārt, savu telpu. Es nemūku un neslēpjos, Es mazliet, mazliet apstājos. Lai saklausītu, izstāstītu, Kādam, kur es eju. Es apstājos, lai redzētu, Zemi – koši dziedam. Apstājos, lai baudītu Sauli – gravā rietam. Tu steidzies, Draugs. Es panākšu! Es piekusu mazliet! Man vajag mazu atelpu, Un brīnumus mazliet. Un tā es dažkārt apstājos, Uz ceļa, kuru eju. Lai varu mazliet noslaucīt, No asarām es seju.
Cik varēju!? Atstāju.
Cik spēka, tik gāju.
Visbiežāk sāpēja,
Kad… Nezināju.
Tā domas pie domām,
Kā šūnās medus.
Saauga kopā,
Bet sirds nekūst,
Tik ātri kä ledus.
Sirds mana jautā:
“Klau, prāts arī jūt?”
Vai tiešām mums abiem
Kopā būt?
Es gribu izjust, sajust un baudīt,
Prāts saka:”Nevajag, nevajag, nevajag glaudīt.
Un cīņu starp abiem, no malas es skatos,
Kā trešais, kurš lieks – uz cīņu es prasos.
Dzīvot!?
Iet!?
Stāvēt!?
Smiet!?
Palikt!
Un neaizsniegt?
Un atkal domas, kā medus šūnās,
Pirms izmests tiek…
Jāpagrūstās!
Šodien līst lietus,
Un izskalo ceļu.
Man šodien nav mērķa,
Es vienkārši – eju.
Pasauli maina lietus un vējš
Cilvēki, kuri to dīrā un plēš.
Es novilkšu kurpes, lai zemi var just,
Un, kā no šī var nepiekust?
Es atkal uz lielceļa, vērojot dabu,
Zinu, ka dzivoju – darot labu.
Man nebiedē lietus un dabas lauzts koks,
Vien skumji, ka cilvēks kļūst dažkārt kā lops.