Es atgūlos pļavā un ieklausos dabu.
Nu, ko? Ko es te pakritis daru?
Jūs jau ziniet, kā vajag būt.
Tad savāciet pļavu un visu, ko mana sirds jūt.

Skalojiet kambarus,
Dīrājiet jūtas.
Un pļavas pataisiet vienādi brūnas.

Lai viss būtu rāmjos, tā, kā jums tīk,
Un neko vairs nevajag izmainīt.

Man ir daži draugi,
Daži paziņas un skauģi.
Man ir tādi, kuri mīl,
Kuri palūr un tādi, kas smīn!

Es neskaitu, vēroju, eju – pats savu gaitu,
Es dzīvoju un tomēr gaidu.
Kad pasaule labāka reiz kļūs,
Un godīgs cilvēks kadrez būs!

Mēs nezinām cik ilgi…
Bet tik ļoti, ļoti… Ar sirdi!
Nekrājiet mantu, tā paliks veca!
Bet nolieciet galvas viens otram…
Uz pleca.

Es gribu tādus saulrietus,
Kur neatlaižam rokas.
Un novēlēt pirms tumsa nāk:
Jums visam…
Jāizdodas!

Ja mēs kādreiz šķīrāmies,
Vai šķirsimies kā ne, draugi.
Tad zini, ka es piedodu,
Bet zini!? Viss ir cauri.

Tā tas notiek, zari lūzt,
Tos sazāģē un daži pūst.

Ne mums kādam jāizpatīk,
Ne mums jābūt draugiem.
Paliksim pie nosaukuma,
Draugi - blakus prauliem.

Mainās mūsu uzskati,
Mainās mūsu domas.
Žēl (varbūt), ka mazliet atlaidām,
Mūsu dotās rokas.

Tā tas notiek, šķirās, dzimst.
Visam kādreiz jānomirst.
Es eju laimīgs, mācos krist,
Piecelties un dubļust brist.

Dzīve mainās, draugi zūd,
Varu labs pret Tevi būt.
Bet, ja šķīrušies mēs esam,
Tālāk katrs savu dzīvi nesam.